Lūk teksts latviešu valodā:
Vienīgo patieso Dievu un to, ko Viņš ir sūtījis, Jēzu Kristu
Elders Džefrijs R. Holands no Divpadsmit apustuļu kvoruma
Mēs paziņojam, ka no Svētajiem Rakstiem ir skaidri, bez papildu pierādījumiem, saprotams, ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir atsevišķas personas, trīs dievišķas būtnes.Kā jau iepriekš šajā sesijā elders Balards atzīmēja, mūsdienu pasaules dažādi konflikti, kustības un tendences ir izraisījušas palielinātu sabiedrības uzmanību Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai. Tas Kungs senatnes ļaudīm teica, ka šis pēdējo dienu darbs būs „brīnišķā un neparastā veidā”,1 un tāds tas ir. Bet pat tad, kad mēs ikvienu ielūdzam apskatīt tuvāk, cik brīnišķīgs ir pēdējo dienu darbs, ir viena lieta, kas nelīdzinās nevienai, par ko mēs negribētu, lai kāds brīnītos — tā ir — vai mēs esam vai neesam kristieši.
Vispār ikviens strīds par šo tēmu ir centrēts uz diviem doktrināriem jautājumiem — mūsu izpratni par Dievību un mūsu ticību pastāvīgas atklāsmes principiem, kas balstās uz oficiālu Svēto Rakstu apkopojumu, kurš var tikt papildināts. Attiecībā uz šo, mums nevajag būt savas pārliecības aizstāvjiem, bet mēs negribam būt nepareizi saprasti. Ar lēmumu palielināt sapratni un skaidri definēt mūsu izpratni par kristietību, es šodien runāju par pirmo no šiem doktrināriem jautājumiem, kas nupat kā tika minēti.
Mūsu pirmais un vissvarīgākais ticības apliecinājums Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā ir: „Mēs ticam Dievam, Mūžīgajam Tēvam, un Viņa Dēlam Jēzum Kristum, un Svētajam Garam.”2 Mēs ticam, ka šīs trīs dievišķās Būtnes, kas veido vienotu Dievību, ir vienotas mērķos, manierē, liecībā, misijā. Mēs ticam, ka Viņi ir pilni ar tādām pat žēlastības, mīlestības, taisnīguma, labvēlības, pateicības, piedošanas un pestīšanas sajūtām. Es domāju, ka ir pareizi teikt, mēs ticam, ka Viņi ir viens katrā pazīmē un iedomājamā mūžīgajā raksturojumā, izņemot to, ka mēs neticam, ka Viņi ir trīs personas vienā kopumā, jo Svētajos Rakstos trīsvienība nav definēta, jo tā nav patiesība.
Patiešām, vispāratzītais avots, Hārpera Bībeles vārdnīca, nosaka, ka „formālā mācība par trīsvienību, kādu to definēja trešā un ceturtā gadsimta lielā baznīcas padome, nav atrodama Jaunajā Derībā”.3
Līdz ar to ikviena kritika par to, ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca netic mūsdienu kristiešu izpratnei par Dievu, Jēzu un Svēto Garu, ir komentārs nevis par mūsu ticību Kristum, bet drīzāk atzīšana (ja tā var izteikties), ka mūsu izpratne par trīsvienību ir savādāka nekā pēc-Jaunās Derības kristiešiem un tā atgriežas pie doktrīnas, ko mācīja pats Jēzus. Varbūt palīdzēs komentārs par pēc-Jaunās Derības vēsturi.
Mūsu ēras 325. gadā Romas imperators Konstantīns sasauca uz diskusiju Nīkejas padomi — cita starpā — par pieaugošo strīdus jautājumu par apgalvoto Dieva “trīsvienību”. Kā redzams no baznīcas vīru, filozofu un prominentu Baznīcas vadītāju strīdīgajiem argumentiem, kas kļuva pazīstami (pēc 125 gadiem un vēl trijām plašām padomēm)4 kā Nīkejas postulāts, vēlāk pēc nosaukuma maiņas kā Atanasijas postulāts. Šīs dažādās postulātu attīstības un versijas — un citi postulāti, kas tika pieņemti pēc tam — paziņo, ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir abstrakti, absolūti, ārpus laika un pasaules, visuresoši, dažādi eksistējoši, mūžīgi, nesaprotami, bez ķermeņa, emocijām un sajūtām. Šādos postulātos visi trīs locekļi ir atdalīti locekļi, bet tām ir viena esība, ko bieži sauc par “Trīsvienības mistēriju”. Tās ir trīs atšķirīgas personas, tomēr nevis trīs Dievi, bet viens. Visas trīs personas ir neizprotamas, tomēr tas ir viens Dievs, kurš ir neizprotams.
Mēs piekrītam mūsu kritiķiem šajā vietā — ka šāda ideja par Dievību ir patiešām nesaprotama. Ar šādu mulsinošu Dieva definīciju, kura ir obligāta baznīcai, nav brīnums, ka ceturtā gadsimta mūks raudāja: “Bēdas man! Viņi ir paņēmuši Dievu projām no manis… un es nezinu, ko pielūgt, vai ko uzrunāt.”5 Kā mēs varam ticēt, mīlēt un pielūgt, pat bez apdomāšanas, kā censties būt līdzīgam Būtnei, kura ir nesaprotama vai nezināma? Kā jāsaprot Jēzus lūgšana Viņa Tēvam Debesīs, ka: „Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu”?6 Mūsu mērķis nav pazemot kādas personas ticību vai kādas reliģijas mācību. Mēs pieprasām privilēģiju pielūgt Visuvareno Dievu saskaņā ar mūsu sirdsapziņu un atvēlam visiem cilvēkiem to pašu privilēģiju, lai viņi pielūdz kā, kur vai ko tie vēlas. (Tas arī ir mūsu ticības apliecinājums.) Taču, ja kāds saka, ka mēs neesam kristieši, jo mēs nepieturamies pie ceturtā vai piektā gadsimta uzskata par Dievību, tad ko teikt par tiem pirmajiem kristiešiem, svētajiem, daudzi no kuriem bija aculiecinieki dzīvajam Kristum, kuri arī nepieturējās pie šāda viedokļa?7
Mēs paziņojam, ka no Svētajiem Rakstiem ir skaidri, bez papildu pierādījumiem, saprotams, ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir atsevišķas personas, trīs dievišķas būtnes, un vēršam uzmanību uz nekļūdīgiem un skaidriem šīs patiesības pierādījumiem, tādiem kā Glābēja jau pieminētā lielā aizbildnieciskā lūgšana, Viņa kristīšana no Jāņa rokas, pieredze Apskaidrošanas kalnā un Stefana mocekļa nāve — nosaucot tikai četrus piemērus.
Pamatojoties uz šiem Jaunās Derības avotiem8 un tiem, ko esam atklājuši, nav nepieciešams jautāt, ko Jēzus domāja, kad teica: „Patiesi, patiesi Es jums saku: Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām.”9 Kā citā reizē Viņš teica: “Jo Es esmu no debesīm nācis, lai darītu, nevis ko Es gribu, bet ko grib Tas, kas Mani sūtījis.”10 Par Saviem pretiniekiem Viņš teica: „ Bet tagad viņi tos ir redzējuši un tomēr ienīst gan Mani, gan Manu Tēvu.”11 Un, protams, Viņa godbijīgā paklausība Savam Tēvam, kāda Jēzum vienmēr bija, kura bija iemesls, lai Viņš teiktu: „Ko tu Man jautā par to, kas labs; tik viens ir labs, Tas ir Dievs.”12 „Tēvs ir lielāks nekā Es.”13 Viņu Jēzus aizstāvēja tik karsti visus tos gadus, ieskaitot laiku, kad viņš, ciešot mokās, teica šādus vārdus: „Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām,”14 un „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?"15 Apliecinot Rakstu liecības, ka Dievības locekļi, kuri ir cieši saistīti, tomēr ir atsevišķas un atšķirīgas Būtnes, nenozīmē, ka pielūdzam daudzus dievus; tā drīzāk ir daļa no lielās atklāsmes, ko Jēzus nāca sniegt par dievišķo būtņu dabu. Iespējams, ka apustulis Pāvils to ir pateicis vislabāk: „ . . . Kristū Jēzū . . . kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam.”16
Cits iemesls, kāpēc daži cilvēki Pēdējo Dienu Jēzus Kristus Baznīcu nedefinē kā kristīgu reliģiju, ir tas, ka mēs, tāpat kā senie pravieši un apustuļi, ticam Dievam, kuram bija fizisks ķermenis, kurš patiešām ir apskaidrots.17 Tiem, kuri kritizē šo Svētajos Rakstos pamatoto ticību, es visbeidzot retoriski jautāju: ja ideja par iemiesotu Dievu ir pretrunīga, tad kāpēc visas kristietības galvenās mācības un unikālie visatšķirīgākie raksturojumi ir par iemiesošanos, Grēku Izpirkšanu un Tā Kunga Jēzus Kristus fizisko Augšāmcelšanos? Ja fiziskais ķermenis nav vajadzīgs un Dievam vēlams, tad kāpēc cilvēces Pestītājs glāba Savu ķermeni no nāves un kapa, nodrošinot, ka tas nekad vairs netiks šķirts no Viņa gara uz laiku vai mūžību?18 Ikviens, kurš noraida ķermeniskā Dieva koncepciju, noraida abus — mirstīgo un augšāmcēlušos Kristu. Neviens, kurš pretendē būt patiess kristietis, to nevēlēsies darīt.
Ikvienam, kurš var dzirdēt mani, kas ir šaubījies par to, vai mēs esam vai neesam kristieši, es sniedzu šo liecību. Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir burtiski dzīvais mūsu burtiskā, dzīvā Dieva Dēls. Šis Jēzus ir mūsu Glābējs un Pestītājs, kurš Sava Tēva vadībā bija debess un zemes, un visu lietu, kas ir tajās, izveidotājs. Es sniedzu liecību, ka Viņš piedzima jaunavai mātei, ka Savā dzīves laikā Viņš veica daudzus brīnumus, kurus apstiprināja liels skaits Viņa mācekļu, kā arī Viņa ienaidnieku. Es liecinu, ka Viņam bija vara pār nāvi, jo Viņš bija dievišķs, bet Viņš labprātīgi pakļāva Sevi nāvei, lai glābtu mūs, jo arī Viņš daļu Savas dzīves bija mirstīgs. Es paziņoju, ka Viņš, labprātīgi pakļaujoties nāvei, uzņēmās uz Sevis pasaules grēkus, samaksājot bezgalīgu cenu par katru ciešanu un slimību, ikvienu sirdssāpi un nelaimi no Ādama līdz pasaules galam. To darot, Viņš uzvarēja gan kapu fiziski, gan elli garīgi un darīja cilvēku ģimeni brīvu. Es sniedzu liecību, ka Viņš burtiski augšāmcēlās no kapa un ka pēc pacelšanās pie Sava Tēva, lai pabeigtu Augšāmcelšanās procesu, Viņš atkārtoti parādījās simtiem mācekļu Vecajā un Jaunajā pasaulē. Es zinu, ka Viņš ir Israēla Svētais, Mesija, kurš kādu dienu nāks atkal pēdējā godībā, lai valdītu uz zemes kā kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš. Es zinu, ka nav neviena cita ceļa vai vārda, dota zem debesīm, ar ko cilvēks varētu tikt izglābts Dieva valstībā un ka, tikai pilnībā paļaujoties uz Viņa nopelniem, žēlastību un mūžīgo labvēlību,19 mēs varam iegūt mūžīgo dzīvi.
Mana papildu liecība attiecībā uz šo brīnišķīgo mācību ir — gatavojoties Savai Tūkstošgades pēdējo dienu valdīšanai, Jēzus jau ir atnācis vairāk kā vienu reizi visā godībā ar fizisku ķermeni. 1820. gada pavasarī, 14 gadus vecs zēns, būdams pazīstams ar daudzām no šīm patiesajām mācībām, kuras joprojām pazīst daudzi no kristīgās pasaules, devās birzī, lai lūgtu. Atbildot uz šo sirsnīgo lūgšanu, kas izteikta tik jaunā vecumā, Tēvs un Dēls parādījās kā ķermeniskas, godājamas Būtnes zēnam-pravietim Džozefam Smitam. Tā diena iezīmēja sākumu patiesā, Tā Kunga Jēzus Kristus Jaunās Derības evaņģēlija, atgriešanai un citu pravietisku patiesību, kas mācītas no Ādama laika līdz šodienai, atjaunošanai.
Es liecinu, ka mana liecība par šīm lietām ir patiesa un ka debesis ir atvērtas visiem, kas meklē šo pašu apliecinājumu. Caur patiesības Svēto Garu mēs visi varam zināt „vienīgo patieso Dievu un to, ko [Viņš] ir sūtījis, Jēzu Kristu”.20 Tad nu, kaut mēs dzīvotu ar Viņu mācībām un būtu patiesi kristieši kā darbos, tā vārdos, es lūdzu, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
ATSAUCES
1.Jesajas 29:14.
2.Ticības Apliecinājumi 1:1.
3.Paul F. Achtemeier, red., Harper's Bible Dictionary (San Francisco: Harper and Row, 1985), 1099; pievienots uzsvērums.
4.Konstantinopole, m. ē. 381. gads; Efeza, m. ē. 431. gads; Halcedona, m.ē. 451. gads.
5.Citēts Owen Chadwick, Western Asceticism, 1958, 235.
6.Jāņa 17:3; pievienots uzsvērums.
7.Diskusiju par šo jautājumu skat. Stephen E. Robinson, Are Mormons Christian? 71– 89; skat. arī Robert Millet's Getting at the Truth, 2004, īpaši lpp. 106–122.
8.Skat., piem., Jāņa 12:27–30; Jāņa 14:26; Romiešiem 8:34; Ebrejiem 1:1–3.
9.Jāņa 5:19; skat. Arī Jāņa 14:10.
10.Jāņa 6:38.
11.Jāņa 15:24.
12.Mateja 19:17.
13.Jāņa 14:28.
14.Mateja 26:39.
15.Mateja 27:46.
16.Filipiešiem 2:5–6.
17.Skat. David L. Paulsen, Early Christian Belief in a Corporeal Deity: Origen and Augustine as Reluctant Witnesses, Harvard Theological Review, 83:2, 1990, 105–16; David L. Paulsen, The Doctrine of Divine Embodiment: Restoration, Judeo-Christian, and Philosophical Perspectives, BYU Studies, 35. sēj., Nr. 4, 1996, 7–94; James L. Kugel, The God of Old: Inside the Lost World of the Bible, 2003, xi–xii, 5–6, 104–106, 134–35; Clark Pinnock, Most Moved Mover: A Theology of God's Openness, 2001, 33–34.
18.Skat. Romiešiem 6:9; Almas 11:45.
19.Skat. 1. Nefija 10:6; 2. Nefija 2:8; 31:19; Moronija 6:4; Romiešiem 3:24 (Džozefa Smita tulkojums).
20.Skat. Jāņa 17:3.
No comments:
Post a Comment