Ir liels prieks pavadīt šo vakaru kopā ar tiem, kas ir šīs baznīcas nākamie vadītāji un vecāki. Pateicoties tam, es ticu, ka šīs baznīcas nākotne ir stabila un cerību pilna. Tādēļ es gribētu runāt par šo baznīcu, kurā jūs kādu dienu prezidēsiet.
Mācības un Derību 1. nodaļā Tas Kungs sniedz šo skaidro un nozīmīgo izteikumu: „[Šī ir] vienīgā patiesā un dzīvā baznīca uz visas zemes virsmas” (M&D 1:30). Ko šis pants nozīmē? Tas nenozīmē, ka citām baznīcām nav daļa patiesības, jo tām ir. Tas nenozīmē, ka citas baznīcas nedara labu, jo tās katrā ziņā dara labu. Tas nozīmē, ka šī ir vienīgā baznīca, kurai ir visa tā patiesība, kas līdz šim brīdim ir atklāta šajā laiku pilnībā, — vienīgā baznīca, kurā ir tie priekšraksti, kas nepieciešami paaugstināšanai, un vienīgā baznīca, kurā ir Dieva priesterība, lai ar dievišķu apstiprinājumu izpildītu šos priekšrakstus. Kāds pierādījums mums ir šim apgalvojumam?
Runa sākas ap 12-to minūti...
Pirms dažiem gadiem manai sievai un man bija nepieciešama lielāka māja mūsu augošajai ģimenei, tā nu mēs atradām zemes gabalu, uz kura to celt. Mēs veltījām laiku, izstrādājot mājas būvniecības projektu, kas vislabāk apmierinātu mūsu ģimenes vajadzības. Mana sieva starp mūsu viesistabu un dzīvojamo istabu ieskicēja salokāmas durvis, kuras varētu atvērt lieliem ģimenes un jauniešu pasākumiem. Atvēlot papildu vietu virs garāžas, mēs ieplānojām istabu, kurā mūsu bērni varētu iesaistīties pilnvērtīgās aktivitātēs. Aiz garāžas tika izveidota neliela telpa, kur uzglabāt pārtiku un citas mantas. Projektā tika iekļauti šie un citi mājas plāna elementi. Pēc tam, atbilstoši šiem plāniem, tika uzcelta mūsu māja.
Mājas celtniecības laikā mēs šad un tad būvniekam iesniedzām izmaiņu pieprasījumu, kas grozīja izstrādāto projektu. Kad māja beidzot bija uzcelta, tā pilnībā saskanēja ar mūsu projektu, tajā skaitā, ar visām izmaiņām, kas laiku pa laikam tika veiktas. Ja jūs paņemtu mūsu mājas projektu un salīdzinātu to ar ikvienu māju pasaulē, cik mājas precīzi atbilstu šim projektam? Tikai viena — mūsu māja. Ak, šur un tur varētu gadīties kāda līdzība — tāda paša lieluma istaba, daži līdzīgi logi, taču, salīdzinot pamatus ar pamatiem, istabu ar istabu, jumtu ar jumtu, būtu tikai viena māja, kas nevainojami atbilstu mūsu projektam, — un tā būtu mūsu māja.
Līdzīgi Kristus cēla māju, kas vislabāk apmierinātu Viņa bērnu garīgās vajadzības. Tā tika nosaukta par Viņa baznīcu. Šīs baznīcas garīgo projektu var atrast Jaunajā Derībā. Dažkārt Glābējs šajā projektā veica „izmaiņu pieprasījumu”. Šāds izmaiņu pieprasījums nāca atklāsmes veidā. Piemēram, Glābējs sākotnēji pavēlēja Saviem apustuļiem sludināt evaņģēliju Israēla namam, taču ne citticībniekiem (skat. Mateja 10:5–6). Pēc Glābēja uzkāpšanas debesīs Viņš Pēterim deva garīgu izmaiņu pieprasījumu — atklāsmi caur vīziju, ka evaņģēlijs ir jāmāca arī citticībniekiem (skat. Apustuļu darbi 10). Šī Pētera pieredze iemācīja vismaz divus Kristus baznīcas pārvaldības principus: viens no tiem ir, ka projekts varēja tikt mainīts, taču tikai ar Kristus atklāsmi, un otrs, ka šādu atklāsmi varēja saņemt tikai pravietis, kas bija Dieva pārstāvis uz Zemes. Citiem vārdiem runājot, Dieva baznīca bija jāpārvalda ar dievišķu atklāsmi un kārtību.
Ja kāds šodien vēlētos atrast Kristus baznīcu, viņam vajadzētu salīdzināt to garīgo projektu, kas atrodams Jaunajā Derībā, ar katru pasaules kristiešu baznīcu, līdz viņš atradīs to baznīcu, kas strukturāli pret struktūru, mācību pret mācību, priekšrakstu pret priekšrakstu, augli pret augli un atklāsmi pret atklāsmi atbilstu šai koncepcijai. Tā darot, viņš varētu atrast vairākas baznīcas, kam ir dažas līdzības — mācība vai vairākas mācības, kas daļēji sakrīt, vienādi priekšraksti, amati ar līdzīgiem nosaukumiem, taču viņš atradīs tikai vienu baznīcu, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu, kas katrā būtiskā jautājumā sakrīt ar projektu. Tagad es gribētu šo apgalvojumu pārbaudīt.
Atvērsim projekta pirmo lapu un atklāsim, kāda bija projektā atklātā Kristus baznīcas „struktūra”.
Pirmkārt, Kristus baznīca tika dibināta uz apustuļu un praviešu pamata. Kad Pāvils rakstīja dažiem jaunajiem baznīcas locekļiem, viņš teica, ka tagad viņi bija „uzcelti uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus” (Efeziešiem 2:20; slīpraksts pievienots).
Apustuļi saprata obligāto nepieciešamību saglabāt Divpadsmit apustuļu kvorumu neskartu. Kad viens apustulis, piemēram, Jūda, nomira un daļa no pamata bija „iznīcināta”, pārējie 11 apustuļi sapulcējās kopā un izvēlējās aicinājuma pārņēmēju, lai pamats atkal būtu vesels (skat.Apustuļu darbi 1:22–25).
Šī rīcība bija pierādījums tam, cik svarīgi uzturēt Divpadsmit apustuļu kvorumu. Šie apustuļi bija tik svarīgi baznīcas labklājībai, ka Pāvils pasludināja, cik ilgi viņi mums būs vajadzīgi: „Līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību … ticībā” (Efeziešiem 4:13). Un tad viņš paskaidroja iemeslu — kāpēc: lai mēs nebūtu „šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam” (Efeziešiem 4:14). Tāpēc apustuļi ārkārtīgi rūpīgi ievēroja šo mācību.
Uz mirkli iedomājieties, ka esmu izstāstījis kādu stāstu cilvēkam, kas sēž krēslā man priekšā, un tad viņš dalītos šajā stāstā ar kādu cilvēku viņam blakus, un tā uz priekšu, līdz stāsts būtu izstāstīts katram cilvēkam katrā krēslu rindā. Kas notiktu ar šo stāstu? Tas mainītos. Tā vienmēr notiek; tāda ir cilvēku daba. Tāpat bija ar apustuļu mācīto mācību, kad viņi devās uz dažādām pilsētām un ciematiem. Mācībai ceļojot no viena cilvēka pie cita, tā sāka mainīties. Kamēr vien uz Zemes bija apustuļi, viņi varēja palabot šo mācību, uzrakstot vēstuli vai personīgi nolasot sprediķi. Taču, kad apustuļi bija zuduši, bija zudusi arī pārbaudes un līdzsvara sistēma, vairāk nebija neviena, kas uzraudzītu, un drīz vien mācības bija sagrozītas vai zudušas.
Šī un citu iemeslu dēļ projekts atklāj, ka apustuļi un pravieši veidoja Kristus baznīcas pamatu. Vai jūs zināt kādu izmaiņu pieprasījumu Jaunajā Derībā, kādu atklāsmi, ar ko ir mainīts projekts un kas nosaka, ka apustuļi vairāk nav vajadzīgi? Es nezinu. Ja tas, ko es saku, ir patiesība, tad šodien Kristus patiesās baznīcas pamatam ir jābūt apustuļiem un praviešiem.
Lai Glābējam un Viņa apustuļiem palīdzētu sludināt evaņģēliju pasaulei, Glābējs izvēlējās vēl citus vīrus, kas saukti par Septiņdesmitajiem, lai tie sagatavotu ceļu. Par šiem Septiņdesmitajiem mēs lasām Lūkas evaņģēlija 10. nodaļā. Vai jūs zināt kādu baznīcu, kas šodien atbilst šim projektam, — kurā ir Septiņdesmito amats?
Jaunās Derības projekts atklāj citus kalpotājus, kas veidoja daļu no Kristus baznīcas struktūras: bīskapus (skat. 1. Timotejam 3; Titus 1:7), elderus (skat. Apustuļu darbi 14:23; Titam 1:5), diakonus (skat.Filipiešiem 1:1), evaņģēlistus (skat. Efeziešiem 4:11; kas ir patriarhi1) un mācītājus (skat. Efeziešiem 4:11; kas ir tādi vīri kā bīskapi un stabu prezidenti, kas prezidē pār draudzi2).
Sestais Ticības apliecinājums sniedz atsauci uz šo projektu: „Mēs ticam tai pašai organizācijai, kas pastāvēja agrīnajā baznīcā, proti — apustuļiem, praviešiem, mācītājiem, skolotājiem, evaņģēlistiem un tā tālāk” (Ticības apliecinājumi 1:6; slīpraksts pievienots). Citiem vārdiem, mēs ticam, ka pašreizējā Jēzus Kristus baznīcā ir jābūt tai pašai struktūrai, kāda pastāvēja Kristus sākotnējā baznīcā, kurā var veikt izmaiņas tikai ar atklāsmi. Tādēļ šodien katrs no šiem amatiem ir mūsu baznīcā.
Kā tika izraudzīti Kristus apustuļi un citi kalpotāji? Vai Glābējs gāja uz Sava laika labākajām teoloģijas skolām un izvēlējās tos studentus, kuriem bija vislabākās atzīmes? Tā Viņš nedarīja. Tā vietā projekts mums vēsta, ka Viņš izvēlējās zvejnieku Pēteri un nodokļu iekasētāju Mateju, un vēlāk — telšu slējēju Pāvilu. Katrs tika izraudzīts no iedzīvotāju vidus — pēc būtības tā nebija profesionāla kalpošana. Šodien baznīcā ir Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi, kas līdzīgi ir izraudzīti no baznīcas locekļu vidus. Kāds var būt skolotājs, vēl kāds inženieris, kāds cits advokāts un tā tālāk.
Vai Kristus apustuļi un citi kalpotāji pieteicās kalpošanai? To viņi nedarīja. Projekts mums stāsta, ka Viņa apustuļi tika izraudzīti: „Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis” (Jāņa 15:16; slīpraksts pievienots). Kad Kristus ordinēja Savus apustuļus, ko Viņš tiem deva? Matejs un Lūka pieraksta atbildi: „Viņš tiem deva varu” (Mateja 10:1; skat. arī Lūkas 9:1) — priesterības spēku rīkoties Viņa vārdā un darīt Viņa darbus. Tieši tāpēc projekts mums pastāta, ka „Cilvēka Dēls … deva saviem kalpiem visu varu” (Marka 13:34). Kāpēc? Lai viņi varētu rīkoties Viņa vārdā ar Viņa atbalstu. Katrs cilvēks, kuram ir Dieva priesterība šajā baznīcā, mūsdienās var dokumentēt savas priesterības pilnvaras līdz pat Jēzum Kristum, visu pilnvaru un spēka avotam, lai priesterības vadītājs būtu tiesīgs saņemt Kristus atbalstu — Viņa atzīšanu —, kā to pieprasa projekts.
Kāds bija Kristus dibinātās baznīcas nosaukums? Ja mēs tiekam kristīti Kristus vārdā, ja mēs lūdzam Kristus vārdā, ja mēs tiekam glābti Kristus vārdā un ja Viņš ir Savas baznīcas dibinātājs un galvenais stūrakmens, tad kādam, jūsuprāt, jābūt Viņa baznīcas nosaukumam, — Jēzus Kristus baznīca. Glābējs, Mormona Grāmatas dienās uzrunājot ļaudis, mācīja pamatprincipus, kāpēc baznīcai vajadzēja saukties Viņa vārdā: „Un kā tā varētu būt Mana baznīca, ja vien tā netiek saukta Manā vārdā? Jo, ja baznīca tiek saukta Mozus vārdā, tad tā ir Mozus baznīca; jeb, ja tā tiek saukta kāda cilvēka vārdā, tad tā ir tā cilvēka baznīca; bet ja tā tiek saukta Manā Vārdā, tad tā ir Mana baznīca, ja ir tā, ka tā ir celta uz Mana evaņģēlija” (3. Nefija 27:8; slīpraksts pievienots).
Šī iemesla dēļ Pāvils norāja dažus agrīnos baznīcas locekļus, jo viņi sevi dēvāja kāda konkrēta mācekļa, nevis Kristus vārdā. Tāpēc Pāvils rakstīja:
„Es gribu teikt to, ko pie jums visur dzird runājam, viens saka: es turos pie Pāvila, otrs: es pie Apolla, trešais: es pie Kēfas, bet ceturtais: es pie Kristus.
Vai tad Kristus ir dalīts? Vai tad Pāvils ir par jums krustā sists? Jeb vai jūs esat kristīti uz Pāvila vārdu?” (1. korintiešiem 1:12–13.)
Citiem vārdiem, mēs neuzņemamies uz sevis nevienu citu vārdu, kā vien Jēzus Kristus.
Tādēļ projekts mums māca, ka Kristus baznīcai ir jānes Viņa vārds. Man vienmēr ir šķitis brīnumaini, ka vairāk nekā 300 gadus pirms Džozefa Smita notika reformācija, un neviens neaizdomājās nosaukt protestantu baznīcu Jēzus Kristus vārdā. Protams, pēc Džozefa Smita citas baznīcas to ir darījušas, taču brīnumainā kārtā Tas Kungs pasargāja Sava vārda lietošanu līdz Džozefa Smita dienām un Kristus baznīcas atjaunošanai.
Tagad atvērsim projekta otro lapu. Kādas bija Kristus baznīcas mācības? Izvērtēsim dažas no tām:
Vai Dievs ir tikai gars, vai Viņam ir arī ķermenis no miesas un kauliem? Ko māca projekts?
Pēc Kristus augšāmcelšanās Viņš parādījās Saviem mācekļiem, kuri kļūdaini nodomāja, ka Viņš ir gars (skat. Lūkas 24:37). Lai izlabotu šo nepareizo iespaidu, Viņš teica: „Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu. Aptaustait Mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam” (skat. Lūkas 24:39; slīpraksts pievienots).
Lai kliedētu jebkādas šaubas par Viņa augšāmceltā ķermeņa fizisko būtību, Viņš Saviem mācekļiem jautāja: „Vai jums še ir kas ēdams?” (Lūkas 24:41). Tad Svētie Raksti vēsta:
„Un viņi Tam pasniedza gabalu ceptas zivs un tīru medu.
Un Viņš ņēma un ēda to, viņiem redzot” (Lūkas 24:42–43).
Ar šo paaugstināto, augšāmcelto ķermeni no miesas un kauliem Kristus uzkāpa debesīs (skat. Apustuļu darbi 1:9,3), kur Viņš sēž pie Dieva Tēva labās rokas un, kā paziņots Rakstos, ir „Viņa … būtības attēls” (Ebrejiem 1:3). Tieši šo pašu patiesību mācīja Džozefs Smits kā daļu no Kristus baznīcas atjaunošanas: „Tēvam ir ķermenis no miesas un kauliem, tikpat taustāms kā cilvēka, Dēlam arī” (M&D 130:22).
Vai Dievs un Jēzus ir viena Būtne, kā māca lielākā daļa kristīgās pasaules, vai divas atsevišķas būtnes? Ko saka projekts?
Bībelē ir apbrīnojami daudz atsauču uz Tēva un Dēla dalīto identitāti un atšķirīgajām lomām. Ģetzemanes dārzā, apzinoties tās mokošās sāpes, kuras Viņam drīz būs jāizcieš, Glābējs pasludināja: „Ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!” (Lūkas 22:42.) Šī ir lielākā pasaulei zināmā pazemības rīcība. Bet kas gan tā varētu būt par pazemību, ja nebūtu citas Būtnes, kurai Viņš varētu pakļauties, — ja Viņš un Tēvs būtu viena un tā pati būtne? Kāpēc Glābējs lūdz Tēvu jeb izsaucas: „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” (Marka 15:34.) Kā Viņš varētu būt atstāts, ja nebūtu citas Būtnes, kas Viņu atstātu? Kā Stefans varēja redzēt Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas, ja Viņi nebūtu divas personas (skat.Apustuļu darbi 7:55–56)?
Kad Džozefs Smits iznāca no birzs, viņš pats bija uzzinājis patiesību. Viņš bija redzējis Dievu Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, stāvam vienu otram līdzās; viņš bija dzirdējis, kā Tēvs otru Būtni nodēvē par Savu „Mīļoto Dēlu” (Džozefs Smits — Vēsture 1:17). Šajā brīnumainajā dienā debesis satrieca cilvēku radītos mītus par Dieva dabu un atklāja, un apstiprināja vienkāršo patiesību, kas sākotnēji mācīta projektā, — ka Dievs Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, ir vienoti mērķos un gribā, taču ir divas dažādas būtnes.
Ko šis projekts saka par tiem, kuriem nekad nav bijusi pietiekama iespēja dzirdēt Jēzus Kristus evaņģēliju laikā, kamēr viņi bija uz Zemes? Vai viņi ir nolādēti? Vai mums ir atklātas zināšanas par viņu garīgo stāvokli?
Šis is ļoti svarīgs jautājums, kas ietekmē miljardiem dzīvju. Bez šaubām, Dievs ir runājis par šo tēmu. Un tas tā patiešām ir. Projekts ietver atbildi.
Pēteris rakstīja: „Jo tādēļ arī mirušiem ir prieka vēsts sludināta, lai tie kā cilvēki būtu tiesāti miesā, bet dievišķā veidā dzīvotu garā” (1. Pētera 4:6). Šī mācība tika zaudēta atkrišanas laikā, kas iestājās pēc Kristus apustuļu nāves, taču tā tika atjaunota caur pravieti Džozefu Smitu.
Vai ir trīs debesis vai vienas debesis? Gadiem ilgi kristīgā pasaules ir mācījusi, ka ir vienas debesis un viena elle, taču ko māca sākotnējais projekts?
Pāvils mācīja: „Citāds spožums ir saulei un citāds mēnesim un citāds zvaigznēm” (1. korintiešiem 15:41). Pēc tam Pāvils apstiprināja patiesību par trīs pakāpju debesīm, daloties vīzijā par cilvēku, kas „tika aizrauts trešajās debesīs” (2. korintiešiem 12:2). Vai varētu būt trešās debesis, ja nebūtu otrās un pirmās debesis? Un atkal, šī mācība, kura tika atjaunota caur pravieti Džozefu Smiti, bija pilnīgā saskaņā ar sākotnējo projektu.
Vai laulība turpinās mūžībā vai tā beidzas līdz ar nāvi? Kas teikts projektā?
Atbilstoši apustuļiem dotajam spēkam, ka tas, ko viņi saistīs uz zemes, būs saistīts debesīs (skat. Mateja 18:18), Pāvils pasludināja: „Tomēr ne vīrs ir kas bez sievas, ne sieva bez vīra mūsu Kungā” (1. korintiešiem 11:11), ar to domājot, ka vīriešiem un sievietēm vislabāk ir būt saistītiem uz mūžību Dieva klātbūtnē. Pēteris apstiprināja šo patiesību. Runājot par vīriem un sievām, viņš teica, ka viņiem vajadzētu būt „žēlastībā dotās dzīvības [līdzmantiniekiem]” (1. Pētera 3:7) — nevis individuāli, bet gan kopā ejot šo ceļu kā mūžīgās dzīves iemantotāji. Šī ir tā mācība, kas mācīta projektā; un tā ir tā mācība, kas šodien tiek mācīta Kristus baznīcā.
Trešā projekta lapa vēsta: „Priekšraksti Kristus baznīcā”. Par šo tēmu projekts ir ļoti konkrēts. Piemēram, vai mēs svētām vai kristām zīdaiņus un mazus bērnus? Ko par to māca projekts?
Glābējs mums ir rādījis skaidru piemēru, kas mums ir jāievēro. Runājot par maziem bērniem, Svētajos Rakstos varam lasīt: „Un Viņš [Jēzus] apkampa,rokas tiem uzlika un tos svētīja” (Marka 10:16; slīpraksts pievienots). Matejs apstiprināja, ka mazajiem bērniem Glābējs „uzlika rokas” (Mateja 19:15). Projekts māca, ka zīdaiņi un mazi bērni tiek svētīti, nevis kristīti. Patiesībā, visā Jaunajā Derībā nav neviena pieraksta par zīdaiņa kristīšanu. Kāpēc? Tāpēc, ka tas nebija Kristus baznīcas priekšraksts. Cilvēkam, kas šodien meklē Kristus baznīcu, ir jāmeklē baznīca, kas svēta zīdaiņus, nevis krista tos.
Vai kristīšana ir ļoti nepieciešama pestīšanai? Ko saka projekts?
Pēc tam, kad Kristus parādīja piemēru un tapa kristīts, Viņš nepārprotami pasludināja: „Ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!” (Jāņa 3:5; slīpraksts pievienots). Līdzīgi mācīja arī Pēteris: „Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu” (Apustuļu darbi 2:38; slīpraksts pievienots). Projektā mācītais pilnībā sakrīt ar to, kas šodien tiek mācīts Kristus baznīcā.
Vai kristīšana jāveic apslakot, aplejot vai ar iegremdēšanu? Projektā ir vismaz četri pierādījumi tam, ka kristīšana tiek izpildīta ar iegremdēšanu:
Pirmkārt, Glābējs, mūsu lielais Piemērs, „izkāpa no ūdens” (Mateja 3:16), norādot, ka vispirms Viņam vajadzēja ieiet ūdenī.
Otrkārt, Jānis Kristītājs „kristīja Ainonā netālu no Salimas, jo tur bija daudz ūdens” (Jāņa 3:23; slīpraksts pievienots). Kāpēc viņam vajadzēja doties uz vietu, kur bija „daudz ūdens”, ja apslacīšana vai apliešana būtu pieņemami kristīšanas paņēmieni?
Treškārt, Pāvils mums stāsta, ka kristīšana ir Jēzus Kristus nāves, apglabāšanas un augšāmcelšanās simbols (skat. Romiešiem 6:3–5). Kad jaunpievērstais stāv kristīšanas ūdeņos, viņš simbolizē veco cilvēku, kas gatavojas mirt. Kad viņš tiek iegremdēts ūdenī, viņa grēki tiek „apglabāti” un piedoti ar simbolisko ūdens attīrošo spēku. Tad, kad viņš ceļas laukā no ūdens, viņš stājas kā jauna vai augšāmcelta cilvēka pārstāvis Jēzū Kristū. Visi šie simboli māca, ka kristīšanai ir jānotiek ar iegremdēšanu, bet apslacīšanā un apliešanā simbolisms ir zudis — pilnībā zudis.
Un, ceturtkārt, grieķu valodā vārds „baptizo”, no kura tulkots vārdskristīšana, nozīmē — iemērkt vai iegremdēt ūdenī.
Ievērojamais pasaules vēsturnieks Vils Dirāns zināja, ko mācīja projekts, un tādējādi novēroja: „Līdz devītajam gadsimtam agrīno kristiešu kristīšanas metodi ar pilnīgu iegremdēšanu pakāpeniski aizvietoja ar … apslacīšanu, ziemeļu klimatiskajos apstākļos to uzskatot par mazāk bīstamu veselībai.”4
Nav pārsteigums, ka Džozefs Smits saņēma atklāsmi par to, kā jāizpilda kristīšana, kas pilnībā sakrīt ar Kristus projektu (skat. M&D 20:73–74).
Vai kristīšana par mirušajiem bija priekšraksts Kristus sākotnējā baznīcā? Tas bija.
Baznīcas locekļi Korintā piedalījās priekšrakstā, kas zināms kā kristīšanās par mirušajiem. Tomēr šie cilvēki apšaubīja augšāmcelšanās realitāti. Jūtot, ka tas, ko viņi darīja, nesakrita ar to, kam viņi ticēja, Pāvils izmantoja viņu dalību patiesajā kristīšanās par mirušajiem priekšrakstā, lai pierādītu patieso augšāmcelšanās mācību: „Ko tad tie darīs, kas liekas kristīties par mirušajiem? Ja jau mirušie augšām necelsies, kam tad kristīties par viņiem?” (1. korintiešiem 15:29.)
Tiklīdz cilvēks pieņem patieso mācību un atzīst, ka kristīšana ir ļoti būtiska pestīšanai (un tā tas tiešām ir), tad loģiski viņš sāk ticēt kristīšanas par mirušajiem doktrīnai — to nevar noliegt. Citādi, kā lai cilvēks atbild uz šo grūto jautājumu: „Kā ir ar tiem, kas nomira bez iespējas tapt kristītiem?” Tiem, kam uzdots šis jautājums, ir četri iespējamie atbilžu varianti:
Pirmais — vīrieši un sievietes, kas nav kristījušies, tiks nolādēti un nonāks ellē. Tomēr šāda atbilde ir pretrunā Svētajos Rakstos atklātajai patiesībai, ka „Dievs neuzlūko cilvēka vaigu” (Apustuļu darbi 10:34) un ka Dievs vēlas, lai „visi cilvēki tiek izglābti” (1. Timotejam 2:4).
Otrais variants — iespējams, Dievs patiesībā nedomāja to, ko Viņš teica, — iespējams, kristīšana patiesībā nav ļoti būtiska pestīšanai. Taču tas ir neiedomājami, jo Dievs vienmēr domā to, ko Viņš saka: „Ko Es, Tas Kungs, esmu runājis, Es esmu runājis, un Es neattaisnojos” (M&D 1:38; skat. arīMosijas 2:24).
Treškārt, daži uzskata, ka jaunais stāvoklis, kas tiek dēvēts par „kristīšanu ar vēlēšanos”, varētu aizvietot kristīšanu ar ūdeni. Citiem vārdiem, ja kāds vēlas sekot Jēzum, taču mirstībā viņam nav bijusi iespēja tikt kristītam, tad viņa taisnīgā vēlēšanās kļūst par pieņemamu aizstājēju kristīšanai ar ūdeni. Šī atbildes varianta problēma ir tā, ka tam nav garīga pamatojuma. Svētie Raksti nesaka: „Ja kāds neatdzimst ar vēlēšanos”, bet gan „ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā” (Jāņa 3:5; slīpraksts pievienots.)
Ceturtais variants ir, ka Dievs tiešām domāja to, ko Viņš teica, kad Viņš visiem cilvēkiem pavēlēja tapt kristītiem, un tādēļ Viņš žēlīgi nodrošināja veidu, kādā visiem cilvēkiem tapt kristītiem, pat ja šādas iespējas neradās mirstīgās dzīves laikā. Tā ir kristīšanās par mirušajiem. Tas ir tas atbildes variants, kas sakrīt ar projektu.
Ko projekts saka par to veidu, kā tiek dota Svētā Gara dāvana, — nevis īslaicīga klātbūtne, bet pastāvīga dāvana — pēc tam, kad cilvēks ir kristīts? Vai tā automātiski nolaižas pār cilvēku pēc viņa kristībām? Vai tā nāk kā stipra vēja plūsma, vai arī ir nepieciešams kāds dievišķs priekšraksts, kāds dievišķs rituāls, kas jāievēro, lai saņemtu šo dāvanu? Projekts sniedz atbildi.
Pēc tam, kad Filips kristīja dažus jaunpievērstos Samārijā, ieradās Pēteris un Jānis. Tālāk Svētie Raksti atklāj, kā jāveic šis priekšraksts: „Tad [Pēteris un Jānis] uzlika tiem rokas, un tie dabūja Svēto Garu” (Apustuļu darbi 8:7; slīpraksts pievienots).
Šo pašu kārtību ievēroja Pāvils, kas kristīja jaunpievērstos Efezā:
„To dzirdējuši, viņi tika kristīti Kunga Jēzus Vārdā.
Kad Pāvils uzlika tiem rokas, Svētais Gars nāca pār tiem.” (Apustuļu darbi 19:5–6; slīpraksts pievienots.)
Un atkal projekts un Kristus atjaunotā baznīca precīzi sakrīt.
Nākamā projekta lapa varētu skanēt šādi: „Kristus baznīcas augļi”. Lai pārbaudītu patiesību, Glābējs teica: „No viņu augļiem jums tos būs pazīt” (Mateja 7:20). Par kādiem Kristus baznīcas augļiem projekts liecina?
Viens auglis — agrīnie svētie centās būt veselīgi cilvēki. Pāvils mācīja, ka mūsu fiziskais ķermenis ir „templis”, kas ir mājvieta mūsu garam, un tādēļ pret to ir jāizturas kā pret svētu: „Vai jūs nezināt, ka esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo?” (1. korintiešiem 3:16; skat. arī 1. korintiešiem 6:19). Tādēļ Kristus baznīcas locekļiem bija noteikti veselības likumi, kuriem viņi paklausīja, piemēram, apustuļa Pāvila vēstules efeziešiem 5. nodaļā un apustuļa Pāvila 1. vēstules Timotejam 3. nodaļā varam lasīt par konkrētu aizliegumu dzert vīnu. Saskaņā ar šo dievišķo likumu — izturēties pret savu ķermeni kā pret templi — Džozefs Smits no Tā Kunga saņēma veselības likumu Kristus atjaunotās baznīcas locekļiem, kas zināms kā Gudrības vārds. Atkārtoti pētījumi ir pierādījuši, ka šī veselības likuma ievērošanas rezultātā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi ir vieni no veselīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Tas ir viens no augļiem, kas plūcams, pateicoties dzīvei saskaņā ar Kristus veselības likumu.
Otrs Kristus baznīcas auglis bija tās brīnumi un Gara dāvanas. Mēs to varam daudzviet lasīt Jaunajā Derībā. Tie bija pierādījums, ka Kristus baznīcā pastāvēja Dieva spēks (skat. Ebrejiem 2:4). Taču diemžēl līdz ar atkrišanu brīnumi izplēnēja — to labprātīgi atzina vēsturnieki, un tam piekrita reformisti. Ievērojamais vēsturnieks Pauls Džonsons novēroja: „Vismaz kopš imperatora dienām, [kas nozīmē Konstantīna laiku], ir ticis atzīts, ka „brīnumu periods” bija beidzies; ar to domājot, ka kristiešu vadītāji vairāk nevarēja izplatīt evaņģēliju ar pārdabiska spēka palīdzību, kā to darīja apustuļi.”5
Kāpēc pienāca laiks, kad vairāk nebija brīnumu un gara dāvanu? Jo tas koks, kas nesa šo augli, jeb Kristus baznīca vairāk nebija uz zemes un cilvēku ticība izplēnēja. Džons Veslijs savā laikā ievēroja Svētā Gara dāvanu trūkumu baznīcā: „Nešķiet, ka šīs ārkārtējās Svētā Gara dāvanas bija izplatītas baznīcā ilgāk kā divus vai trīs gadsimtus.”6
Īsāk sakot, es, tāpat kā daudzi no jums, varu liecināt, ka šī ir brīnumu diena un Gara dāvanu laiks Kristus atjaunotajā baznīcā gluži tāpat, kā tas bija Viņa sākotnējā baznīcā.
Vēl ir trešais auglis — Kristus baznīcas projekts ietver daudzus pierakstus par eņģeļiem un vīzijām. Šodien daži cilvēki skeptiski raugās uz baznīcu, kas runā par eņģeļiem un vīzijām, taču, to darot, viņi aizmirst, ka Kristus sākotnējās baznīcas būtiska pazīme bija eņģeļi un vīzijas: eņģelis, kas paziņoja par to, ka Marijai piedzimis Kristus; eņģeļi, kas nāca pie Pētera, Jēkaba un Jāņa Apskaidrošanas kalnā; eņģelis, kas atbrīvoja Pēteri un Jāni no cietuma; eņģelis, kas runāja ar Kornēliju; eņģelis, kas brīdināja Pāvilu par gaidāmo kuģa bojāeju; eņģelis, kas nāca pie Jāņa Atklājēja; Stefana vīzija par Tēvu un Dēlu; Jāņa vīzija par pēdējām dienām un daudzas citas. Jautājumam nevajadzētu būt: „Kā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca var būt patiesa baznīca, ja tā atsaucas uz eņģeļiem un vīzijām?” Drīzāk vajadzētu jautāt: „Kā kāda baznīca var šodien apgalvot, ka tā ir Kristus patiesā baznīca, ja vien tai nav eņģeļu un vīziju — gluži kā tas bija Kristus sākotnējā baznīcā, tieši tā, kā ir atklāts Viņa projektā?”
Ir daudz citu augļu, kas atbilst Kristus sākotnējai baznīcai:
Tā bija misionāru baznīca — apustuļiem bija pavēlēts: „Eita un darait par mācekļiem visas tautas” (Mateja 28:19). Šodien mums ir vairāk nekā 80 000 misionāru, kas pilda šo pavēli un plūc šī darba augļus.
Tā bija morālu vērtību baznīca — projekts māca mums, ka Kristus baznīcā agrīnajiem svētajiem bija pavēlēts ģērbties pieticīgi un atturēties no dzimumattiecībām pirms laulībām. Cik daudz baznīcu ne tikai māca šos morāles standartus, bet arī dzīvo saskaņā ar tiem?
Kristus sākotnējā baznīca bija baznīca, kuras centrā ir ģimene. Vīriem bija pavēlēts mīlēt savas sievas un būt uzticīgiem (skat. Efeziešiem 5:23–25), bērniem bija pavēlēts paklausīt saviem vecākiem (skat. Efeziešiem 6:1), un bīskapiem bija pavēlēts labi pārvaldīt pašiem savus namus (skat.1. Timotejam 3:4–5). Šodien mūsu baznīca, tāpat kā Kristus sākotnējā baznīca, ir atzīta par baznīcu, kuras centrā ir ģimene. Kristus baznīcas augļi ir rūpīgi pierakstīti Bībelē un sakrīt ar atjaunotās Kristus baznīcas augļiem šodien.
Kristus nodibināja Savu baznīcu uz Zemes, taču projekta pēdējā lapa atklāj, ka tai bija saikne ar debesīm jeb „dievišķa atklāsme”. Bez šīs saiknes baznīca nebūtu nekas cits, kā cilvēka izveidota un viņa saprāta robežās pārvaldīta organizācija. Pravietis Amoss pasludināja: „Jo Dievs, Tas Kungs, neko nedara, neatklājis Savu noslēpumu praviešiem, Saviem kalpiem” (Amosa 3:7). Pāvils apstiprināja, ka atklāsme bija baznīcas neatņemama daļa un tai bija jāturpinās, jo viņš pasludināja: „Es tagad runāšu par Tā Kunga parādībām un atklāsmēm” (2. korintiešiem 12:1; skat. arī Apustuļu darbi 1:2).
Saskaņā ar šo fundamentālo doktrīnu, Kristus baznīca šodien ir saistīta ar debesīm caur nepārtrauktu atklāsmi. Par to baznīcas ticības deklarācijā, kas zināma kā devītais Ticības apliecinājums, teikts šādi: „Mēs ticam visam, ko Dievs ir atklājis, visam, ko Viņš tagad atklāj, un mēs ticam, ka Viņš vēl atklās daudz ko lielu un svarīgu attiecībā uz Dieva Valstību.”
Ja kāds vēlētos saskaņot Kristus sākotnējās baznīcas projektu ar katru baznīcu mūsdienu pasaulē, viņš uzzinātu, ka punkts pret punktu, struktūra pret struktūru, mācība pret mācību, auglis pret augli un atklāsme pret atklāsmi atbilst tikai viena baznīca — Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca.
Ja cilvēks pēc projekta izpētīšanas noliedz šo baznīcu, tad, visticamāk, viņš nepievienosies nevienai baznīcai, jo viņš zina pārāk daudz. Viņš būs līdzīgs Pēterim, kuram Glābējs pajautāja: „Vai arī jūs gribat aiziet?” (Jāņa 6:67.) Pēteris atbildēja ar jautājumu, kam vajadzētu būt iegravētam katrā sirdī un nostiprinātam katrā mājā: „Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi” (Jāņa 6:68).
Ja kāds novēršas no šīs baznīcas, kur viņš ies, lai uzzinātu par svētajā birzī atklātajām, atjaunotajām patiesībām attiecībā uz Dieva dabu, par evaņģēlija sludināšanu mirušajiem, par trīs pakāpju godību un par mūžīgajām ģimenēm? Kur viņš ies, lai saņemtu tos priekšrakstus, kas var viņu glābt un paaugstināt? Kur viņš ies, lai viņa sieva un bērni varētu būt saistīti ar viņu mūžībā? Kur viņš ies, kad viņš vēlas priesterības mierinājuma svētību vai dziedināšanas svētību kādam ģimenes loceklim? Kur viņš ies, lai atrastu Dieva pravieti? Viņš velti meklēs, jo šīs mācības un šie priekšraksti, un šie spēki, un šie pravieši ir atrodami tikai Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā.
Cilvēks nevar saņemt mācības un priekšrakstus, kas atjaunoti caur pravieti Džozefu Smitu, nepieņemot Džozefu Smitu un ar to saistītos vēsturiskos notikumus. Tas ir nešķirami. Tie iet roku rokā. Jūs nevarat nosaukt augli par labu un pēc tam koku par sliktu. Jau sen Glābējs mācīja šo mācību: „Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus” (Mateja 7:18). Atbilstoši, ja mācību auglis, par kuru mēs šovakar runājām, ir labs, tad tas koks, no kura tas izauga — Džozefs Smits un šo atjaunoto patiesību vēsturiskie notikumi — arī ir labi. Jūs nevarat saņemt vienu bez otras.
Kādā vispārējā konferencē, pirms dažiem gadiem, B. H. Roberts runāja par Džozefa Smita sasniegumiem, un tad, uzrunājot Džozefa kritiķus, teica: „Salīdziniet! Salīdziniet, es saku, vai arī ar plaukstām aizsedziet savas lūpas un klusējiet, kad tiek minēts viņa vārds.”7
Dažu cilvēku varbūtējās bažas par vēsturisko vai sociālo fonu, iespējamie zinātniskie konflikti — tas viss ir otrajā plānā; priekšplānā ir mācības, priekšraksti, priesterības spēks un citi mūsu baznīcas augļi, par daudziem no tiem mēs šodien runājām. Taču daži cilvēki var sacīt: „Es tam visam ticu, taču kā lai es atbildu kritiķiem uz viņu konkrētajiem jautājumiem?”
Advokāts zina, ka pēc tam, kad prokurors ir stādījis priekšā savu galveno liecinieku, lieta pret viņa aizstāvāmo ir pavērsta visļaunākajā iespējamā gaismā. Kāds, kas gatavs ātri notiesāt, šajā brīdī varētu teikt, ka aizstāvamais ir vainīgs, taču tad tiesas telpā notiek interesants fenomens. Arī aizstāvība uzdod jautājumus šim pašam lieciniekam, un bieži vien notiek tā: izjautāšanas spiediena rezultātā liecinieka noteiktās atbildes sāk ļodzīties. Liecībā, kas šķita tik nevainojama, sāk parādīties dažas pretrunas, iespējams, pat uzkrītoši trūkumi viņa notikumu izklāstā. Šķietami nesatricināmais liecinieka stāsts ar katru jaunu jautājumu sāk „plīst un lūst”. Liecinieks varēja atbildēt uz sava apsūdzētāja vieglajiem jautājumiem, taču, kad tika uzdoti opozīcijas spēcīgie un pamatīgie jautājumi, uz kuriem ir grūti atbildēt, viņš nevarēja tiem stāties pretī. Kad iztaujāšana ir pabeigta, liecinieks lielā mērā ir diskreditēts. Novērotājs, kas pirms tam bija gatavs „pakārt” apsūdzēto, tagad citām acīm redz šī cilvēka pilnīgo nevainību.
Līdzīgi, daži kritiķi baznīcai uzdod vienpusējus jautājumus, ar nolūku nostādīt baznīcu vissliktākajā gaismā. Taču jautājumi ir divpusēji.8Prokurora galvenais liecinieks nav pasargāts no iztaujāšanas un tāpat arī baznīcas skarbākie kritiķi. Es nekad neesmu atradis tādu kritiķi, kas man „iztaujāšanas” laikā varētu sniegt apmierinošas atbildes uz šiem jautājumiem:
Pirmkārt, kā Džozefs Smits zināja atjaunot Bībeles mācības un priekšrakstus, piemēram, mācības par pirmsmirstīgo eksistenci, patieso Dieva dabu, evaņģēlija sludināšanu mirušajiem, kristīšanos par mirušajiem un daudzas citas, par kurām mēs šovakar runājām, ja šādas mācības un priekšraksti netika mācīti nevienā no viņa laika baznīcām? Kāpēc Džozefs Smits bija vienīgais, kas tās atklāja un atjaunoja? Pat ja viņu uzskata par teoloģijas ģēniju, vai 1800 gadu laikā pēc Glābēja kalpošanas nebija neviena cita ģēnija, kas varētu paveikt ko līdzīgu?
Otrkārt, ja šī baznīca nav Kristus baznīca, tad kāpēc šai baznīcai ir tādi paši augļi jeb brīnumi un Gara dāvanas, nepārtrauktas apustuļu un praviešu atklāsmes, eņģeļi un vīzijas, veselīgi cilvēki, morāli tīri cilvēki, uz misionāru darbu orientēti cilvēki un cilvēki, kuriem ģimene ir ārkārtīgi svarīga, — kā Kristus sākotnējai baznīcai? Vai tad Glābējs nepasludināja, kā pārbaudīt patiesību? „No viņu augļiem jums tos būs pazīt” (Mateja 7:20).
Bez šaubām, iztaujāšanā varētu uzdot daudzus citus jautājumus. Tomēr ir daži jautājumi, kas ir pārāki un pārspēj visus citus — būtībā, tie ir pati lietas sakne. Īsāk sakot, uzzinot par patiesību, daži jautājumi vienkārši ir svarīgāki nekā citi. Ja jūs esat uzzinājuši, ka Džozefs Smits atjaunoja Bībeles mācības un priekšrakstus, ko mēs šovakar pārrunājām, ja jūs zināt, ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai ir tie paši augļi, kas Kristus sākotnējā baznīcā, vai ja jūs esat uzzinājuši, ka Mormona Grāmatai ir dievišķa izcelsme, tad jūs zināt, ka Džozefs Smits ir pravietis. Un, ja Džozefs Smits ir pravietis, tad šī ir vienīgā patiesā un dzīvā baznīca uz visas Zemes virsas. Tajā brīdī salīdzinājumā ar to visi citi jautājumi nobāl. Tas ir tāpat, kad Augstākā tiesa izskata kādu jautājumu, visi pretējie zemākas tiesas lēmumi, visi kritiķu jautājumi, lai cik pilnīgi un izzinoši tie varētu būt, kļūst nenozīmīgi patiesības noteikšanā. Kāpēc? Jo jūs jau esat atbildējuši uz galvenajiem jautājumiem — izšķirošajiem jautājumiem, pārākajiem jautājumiem —, kas ir pamats zināšanām par patiesību.
Īsāk sakot, es varu sadzīvot ar dažām cilvēciskām nepilnībām, pat Dieva praviešu nepilnībām — mirstīgām būtnēm šādas nepilnības ir sagaidāmas. Es varu sadzīvot ar dažiem iespējamiem zinātniskiem atklājumiem, kas ir pretrunā Mormona Grāmatai; laiks tos izlabos. Un es varu sadzīvot ar dažiem šķietami dīvainiem vēsturiskiem notikumiem; tie ir tik niecīgi salīdzinājumā ar absolūto patiesību. Taču es nevaru dzīvot bez doktrinālajām patiesībām un priekšrakstiem, kurus atjaunoja Džozefs Smits, es nevaru dzīvot bez Dieva priesterības, kas svētītu manu ģimeni, un es nevaru dzīvot bez zināšanām, ka mana sieva un mani bērni ir saistīti ar mani uz mūžību. Tā ir izvēle, kas stāv mūsu priekšā, — no vienas puses daži neatbildēti jautājumi un no otras puses daudzās doktrinārās patiesības un Dieva spēks. Un man, un es ceru jums, izvēle ir viegla un saprātīga.
Es liecinu, ka tā baznīca, kurā jūs kādu dienu prezidēsiet, nes Kristus vārdu, jo tai ir Viņa apstiprināta struktūra, Viņa mācības, Viņa priekšraksti, Viņa spēks, Viņa augļi un Viņa nepārtrauktā atklāsme un viss, par ko ir runāts Viņa dievišķajā projektā. Lai mums būtu garīgās acis, kas ļauj saskatīt sakarību starp šo projektu un Kristus atjaunoto baznīcu šodien, jo tā ir viena no mums dotajām Dieva neatvairāmajām liecībām! Par to es liecinu un lūdzu Jēzus Kristus vārdā, āmen.
No comments:
Post a Comment