Šī runa nav oficiālā baznīcas nostāja, bet Kleona Skauzena kā
baznīcas locekļa un BYU reliģijas zinātņu profesora viedoklis, kas
balstīts uz mūsu Baznīcas Svēto Rakstu un mūsdienu praviešu teiktā
izpēti.
Trīsrakstu Svēto Rakstu sējuma tiešsaistes versija ir pieejama šeit!
Trīsrakstu Svēto Rakstu sējuma tiešsaistes versija ir pieejama šeit!
Kleona Skauzena runa
Taču tas ir priesterības rituāls un tas mums tiks dots tur. Pēc šīs dzīves mums tiks atklāts arī rituāls, ar kuru mēs varēsim radīt garīgos bērnus ar garīgajiem ķermeņiem, tas ir kas tāds, kas mums nav pa spēkam šeit. Mēs varam radīt fiziskos ķermeņus, bet ne garīgos.” Tad viņš pievērsās tēmai, kas, esmu drošs, svešām ausīm šķistu nedaudz dīvaina. Viņš teica: „Jūs spēsiet piekļūt Visuma saprātiem, organizēt tos, radīt planētas un izveidot valstības.”
Kad devos misijā, es (Kleons Skauzens) visus savus bērnības dienu jautājumus saistībā ar Jēzus ciešanām uzdevu savam misijas prezidentam Džeimsam Vidso. Es viņam jautāju, kādēļ bija nepieciešamas visas šīs sāpes. Prezidents Vidso atbildēja: „Šis ir dziļākais jautājums saistībā ar Jēzus Kristus evaņģēliju, un uz to nevajadzētu atbildēt pirms cilvēks ir spējīgs pats izrādīt par to interesi, lai nepalaistu atbildi gar ausīm.”
Atbilde uz manu jautājumu saistās ar prezidenta Kimbala teikto priesterības sapulcē. Viņš gan nesaistīja to ar Izpirkšanas tēmu, taču tas, ko viņš teica, ir tās pamatā. Turpmāk minēti Svēto Rakstu panti, kas atbild uz jautājumu par Izpirkšanas sāpēm. Jūs tos spēsiet novērtēt daudz vairāk, ja uzmanīgi izlasīsiet katru no tiem, nevis vienkārši teiksiet: „Nu es zinu, kur tas ir.” Izlasiet katru pantu un jūs ieraudzīsiet, kāds brīnišķīgs patiesības okeāns, kāda lavīna, īsts patiesības ūdenskritums līst pār Pēdējo Dienu Svētajiem, un daļai no tā mēs esam ļāvuši aizplūst caur pirkstiem, nenovērtējot, kas mums īsti atklāts.
Un tā, no sākuma pievērsīsimies 2. Nefija gr. 2:14. Mēs varam lasīt: „Un tagad, mani dēli, šo es runāju uz jums jūsu labumam un mācībai; jo Dievs ir, un Viņš ir radījis visas lietas, gan debesis, gan zemi, un visas lietas, kas tur ir; gan lietas, lai tās darbotos, gan lietas, lai uz tām iedarbotos.” Patriarhs Lehijs skaidro, ka Visumā viss ir radīts no divu veidu lietām. No tā mēs iegūstam jēdzienu par „celtniecības blokiem”: lietām, kas darbojas, un lietām, uz kurām iedarbojas.
Nākamā atsauce ir M&D 93:29: „Cilvēks arī bija sākumā ar Dievu. Saprāts jeb patiesības gaisma netika radīta vai izveidota, nedz arī varētu tikt.” Tas, kas darbojas, tiek saukts par „mūžīgajiem saprātiem”. Tieši daudzskaitlī – mūžīgajiem saprātiem!
Nākamā atsauce ir M&D 93:30: „Visa patiesība ir neatkarīga tanī jomā, kur Dievs to ir nolicis, lai rīkotos pati, kā arī viss saprāts, savādāk tur nav esamības.” Šie saprāti ir neatkarīgi un darbojas brīvprātīgi. Tie netiek piespiesti. Debesis gaida, kamēr tie pakļaujas. Gluži kā mēs, tie nerīkojas, kamēr nav tam gatavi! Un mūsu Debesu Tēvs ir izveidojis visu šo Visumu no šiem darboties spējīgiem elementiem. Visuma enerģijas faktors ir saprāts, un tas darbojas vienīgi tik ātri, cik vēlas, un dodas vienīgi tanī virzienā, kurp vēlas.
Tagad ielūkosimies Ābrahāma 3:19: „Un Tas Kungs sacīja uz mani: Šīs divas esamības pastāv, ka ir divi gari, viens ir saprātīgāks nekā otrs; tad ir arī cits vēl saprātīgāks nekā viņi; Es esmu Tas Kungs tavs Dievs, Es esmu saprātīgāks nekā viņi visi.” Šie saprāti iedalās attīstības pakāpēs no zemākā uz augstāko. Pats augstākais ir Paša Dieva saprāts, un mēs esam kaut kur pa vidu. Daži saprāti ir piesaistīti elementārdaļiņām, citi - augu valsts formai, vēl daži piešķirti dzīvniekiem, bet tiem, kas ir Viņa īpašie, pārākie, ekstra klases saprāti, tiek piešķirti ķermeņi pēc Viņa līdzības. Un tie esat jūs. Jūs esat ļoti, ļoti, ļoti īpaši. Džozefs Smits par to raksta Baznīcas dokumentārajā vēsturē (4. sējumā, 519. lpp.). Viņš saka: „Un es izskaidroju Divpadsmit apustuļu kvorumam un apustuļu sievām mācību par saprātu mūžīgo progresu.” Taču viņš nepastāsta, kāds ir šis skaidrojums. Tādēļ mums jāvēršas pie Brigama Janga, Pārlija Preta un Hibera C. Kimbala, un viņi pastāsta, kas viņiem paskaidrots, taču šī mācība sākotnēji nāk no pravieša.
Mūsu nākamā atsauce ir no M&D 93:33: „Jo cilvēks ir gars. Elementi ir mūžīgi, un gars un elements, nedalāmi savienoti, saņem prieka pilnību.” Tas, uz ko iedarbojas, tiek saukts par „mūžīgo elementu” (vienu no diviem celtniecības blokiem) jeb matēriju. Džozefs Smits teica, ka matērija eksistē divās dimensijās: smalkākais elements tiek saukts par garu, bet raupjāko elementu sauc par laicīgo jeb fizisko matēriju, kas mums dota šeit, uz zemes (M&D 131:7-8: „Nav tādas lietas kā nemateriāla matērija. Viss gars ir matērija, bet tā ir smalkāka jeb tīrāka, un var tikt atšķirta tikai ar tīrākām acīm; mēs to nevaram redzēt; bet, kad mūsu ķermeņi tiks šķīstīti, mēs redzēsim, ka tas viss ir matērija.”) Tas viss ir matērija, taču eksistē divos līmeņos, gluži kā ledus un ūdens. Tie abi ir viens un tas pats, bet pastāv atšķirīgās dimensijās. Viss ir radīts, savienojot saprātu un matēriju. Tie ir Visuma celtniecības bloki. (Skat. Ābrahāma 4:10,12,18 un Helamana 12:8-9)
Ja jūs interesē zinātne, jūs būsiet sajūsmā par turpmāk minēto informāciju. Mūsu spējīgākie zinātnieki-praktiķi ar ārkārtīgi precīziem pētījumiem nesen apstiprinājuši, ka tā ir taisnība. Viņi apgalvo, ka matērija nedarbojas mehāniski, tai, saskaņā ar franču filozofa Anrī Bergsona traktējumu, piemīt individuāls saprāts. Tas spēj atšķirt, izvēlēties, tas ne vienmēr rīkojas saskaņā ar likumiem. Dažiem no šiem mazajiem elementiem ir tikpat nejauks raksturs kā man vai jums. Tie blandās, kur ienāk prātā, bet mēs apgalvojam, ka, kopumā ņemot, tie darbojas pēc ķīmijas likumiem. Kopumā ņemot, tā ir, taču palūkojieties uz tiem atsevišķi un redzēsiet, ka tie laiž muļķi. Roberts Miligans ir teicis, ka, ja visi elementi pakļautos visiem ķīmijas likumiem, mēs būtu nemirstīgi. Jūsu miesā notiek sacelšanās! Tās tiek sauktas par „nāves sēklām”, iespējams, esat par tām dzirdējuši.
Taču saskaņā ar Dieva pavēli, elements, kas uzņēmis sevī noteikto saprātu, pakļaujas Dieva pavēlei. Vēlaties pārvietot kalnu? Pasakiet tam: „Pavirzies!” Un atbilde būs: „Klausos, kungs!” Tas pavirzās, ja pavēl Dievs vai saskaņā ar piešķirtajām pilnvarām to dara Viņa priesterības nesējs. Ja Dievs pavēl, šie elementos ietvertie saprāti paklausa. (skat. Jēkaba gr. 4:6; 1. Nefija gr. 20:13)
Tagad ieklausieties, kā šo principu skaidro Brigams Jangs: „Visai matērijai visu mūžību garumā piemīt dzīvība jeb saprāts. Tas ir akmenī, smiltīs, ūdenī, gaisā, gāzvielās un, īsumā sakot, visā, kas attiecas uz matēriju un tās organizāciju, lai tā būtu cieta, šķidra vai gāzveida. Daļiņa mijiedarbojas ar daļiņu.” (Discourses of Brigham Young, 368-369. lpp.) Pēkšņi mūsu skatam paveras vīzija par Dieva brīnumaino radīšanas spēku. Viņš dodas ārējā tumsībā, kas sastāv no neorganizētiem saprātiem un neorganizētām elementu daļiņām un savieno tos tā, ka maziņajām, sīciņajām elementu daļiņām nu ir pievienoti saprāti un tagad tiem var pavēlēt savienoties noteiktā veidā. Tas Kungs tiem visiem dod noteiktu struktūru, kas kļūst par likumu, pēc kura tie darbojas. Daži uztver elektrību, citi to atgrūž. Daži apvienojas ar sev līdzīgiem, un mēs iegūstam ķīmisko savienojumu, kas sastāv no divām daļām ūdeņraža un vienas daļas skābekļa, ko mēs saucam par ūdeni. Tas notiek tādēļ, ka šīs daļiņas ir tā organizētas. Tās ir tik brīnumaini organizētas, ka vienu mazītiņu komplicētu organizāciju, ko sauc par šūnu, apaugļo kāda cita šūna, un deviņu mēnešu laikā, pateicoties DNS uzbūvei, ko izveidojis ārkārtīgi saprātīgs Debesu Tēvs, izaug triljoniem šūnu liels veidojums, ko sauc par CILVĒKU. Un tas viss notiek saskaņā ar ieceri. Aptverot šīs organizatoriskās struktūras iespējas, mūs pārņem godbijība Debesu Tēva priekšā.
Tagad ļaujiet man parādīt jums brīnumu. Vai redzat šo roku, kas izveidota no pīšļiem? Ja vēlaties redzēt inženierzinātnes un dievišķā spēka brīnumu, palūkojieties uz šo roku! Tā ir izveidota no pīšļiem! Un mūsu Debesu Tēvs var uzrunāt visus šos mazos saprātus un acumirklī pārvērst tos atkal pīšļos. Vai arī Viņš, tāpat kā gadījumā ar Mozus roku, var tiem pateikt: „Mani bērni, organizējieties tikai līdz pusei, ne līdz galam, bet līdz pusei!” Varbūt kā lepras gadījumā? „Mozu, iebāz roku azotē!” Viņš to izdara, un Tas Kungs saka: „Uz priekšu, mani bērni! Mozu, izvelc roku!” Lepra! Piloša, neārstējama! Atgriešanās pie pīšļiem! „Mozu, iebāz vēlreiz roku azotē!” Tad Tas Kungs saka: „Tagad, mani bērni, atgriezieties savā vietā kā iepriekš! Izvelc roku, Mozu!” Ak! Skaista, tīra, spēcīga, iesārta miesa. Tas ir Dieva brīnums. Mūsu bērni ir brīnums. Viss mums apkārt ir brīnums, un beidzot mēs sākam to izprast. DIEVS RUNĀ, UN TIE PAKLAUSA. Lietas ir veidotas no tā, kas darbojas, un no tā, uz ko iedarbojas. Tagad mēs zinām, kā tos sauc, un prezidents Kimbals saka, ka pēc šīs dzīves mums būs pieeja šiem saprātiem, lai organizētu pašiem savas dižās sistēmas.
Mūsu Debesu Tēvs vaicā: „Vai zināt, kas mani dara par Dievu?” Jūs droši vien vēlēsieties to piefiksēt. Dieva spēka avots ir atrodams M&D 29:36, kā arī Mozus gr. 4:1,4, kur Viņš runā par Sava spēka avotu, par to, kas dara Viņu par Dievu. Kā jūs domājat, kas tas ir? Kas dzīvu būtni pēkšņi vai arī laika gaitā var padarīt par Dievu? MANS GODS IR MANS SPĒKS. Mans Gods ir mans spēks. Tā nu, kad es runāju, sakot: „Ūdeni, lūdzu, pārkārtojieties vīnā, augstākā labuma vīnā!” nav nekādu problēmu. Tie pārkārtojas. Mēs to saucam par brīnumu. Taču tas nav nekas vairāk kā vien paklausīgi saprāti. Tāda ir mācība.
Paturot prātā M&D 29:36, padomājiet, kas notiktu, ja Tēvs šo saprātu uzticību nodotu? Kā jums šķiet, kas notiktu? Neviena baznīca zemes virsū nav uzdrīkstējusies pasludināt Almas grāmatas 42. nodaļā ietverto mācību. Neviena baznīca nav uzdrīkstējusies pieņemt, ka Dievs varētu krist. Taču mūsu Debesu Tēvs saka: „Es gribu, lai jūs zinātu, ka Es nepārtraukti staigāju pa Celestiālā likuma naža asmeni, lai saglabātu uzticību un godu, ko Man parāda visi tie, kas Man uzticas. Tādēļ, ka tas ir Mana spēka avots.” Tas sniedz mums pavisam jaunu izpratni par mūsu Debesu Tēva personību. Viņš to atkārto atkal un atkal Almas gr. 42:13,22,25 un Mormona gr. 9:19. Kas notiktu, ja Viņš būtu netaisnīgs, ja Viņš būtu kaprīzs, ja Viņš būtu kaut mazākajā mērā nepatiess? VIŅŠ PĀRSTĀTU BŪT DIEVS. Kurš uzdrošināsies apgalvot, ka varētu notikt kaut kas, kas sašūpotu visvarenā Elohima, Augstākā Dieva, varu? Mūsu Debesu Tēvs saka: „Es vēlos, lai jūs Mani saprastu. Es darbojos pēc ļoti stingriem noteikumiem. Man jārīkojas tā, lai baudītu viņu uzticību un to nepārkāptu.”
Tagad pievērsīsimies Almas gr. 34:9: „Jo ir vajadzīgs, lai Izpirkšana tiktu veikta; jo, saskaņā ar Mūžīgā Dieva diženo ieceri, ir jātiek veiktai Izpirkšanai, vai arī visai cilvēcei vajadzēs nenovēršami iet bojā; jā, visi ir krituši un zuduši, un visiem būtu jāiet bojā, ja nebūtu Izpirkšanas, kurai noteikti vajag tikt veiktai.” Tēvs saka: „Nosūtot jūs uz otro stāvokli, es zaudēšu spēju atvest jūs atpakaļ.” DIEVS TĒVS NEVAR MŪS GLĀBT. Tā ir Baznīcas mācība, uz ko mēs reti kad raugāmies no šīs perspektīvas. Taču tā tad arī ir Lieldienu būtība. Tas ir patiesais Lieldienu stāsts. Faktiski, minētajā pantā teikts, ka, ja nebūtu ceļa, kā atgriezt mūs Tēva klātbūtnē, ja tas tiktu atstāts Tēva ziņā un Viņš nespētu mūs atgūt, mēs beigu beigās nonāktu ārējā tumsībā pie Sātana un viņa pulkiem. Mēs aizietu pa to pašu ceļu, ko mērojuši viņi. Un viss, ko Tēvs organizējis saistībā ar mums – mūsu Zeme un citas zemes, kur atrodas daļa no šīs ģimenes, kā arī visas radības, kas ar to saistītas – sairtu un atgrieztos, no kurienes nācis – ārējās tumsības neorganizētajā stāvoklī. Tā vēsta Svētie Raksti.
Un tas palīdz mums saprast, ka radīšanā nav nekā maģiska. Pēkšņi mēs (cik nu mūsu ierobežotais prāts to spēj) varam saprast radīšanu. Pēkšņi mēs mūsu Debesu Tēvu uztveram kā daudz racionālāku, daudz saprotamāku būtni, un mūsu atzinība sāk strauji pieaugt, sākot saprast, cik Viņš ir lieliska, brīnišķīga un spēcīga personība.
2. Nefija gr. 9:9 teikts, ka, ja nebūtu Izpirkšanas, mēs beigu beigās nonāktu pie Sātana un viņa eņģeļiem. Mūsu Debesu Tēvs nespēj pacelt un atgriezt Savā klātbūtnē Savus bērnus, kas paklupuši, mācoties atšķirt labo no ļauna, jo Viņam jādarbojas saskaņā ar likumu. Citādi visi pārējie saprāti teiktu: „Tēvs, viņi ir grēkojuši un vairs nav Tavas Slavas cienīgi. Viņi nevar atgriezties. Atceries visus tos likumus, kas reiz liedza mums kļūt attīstītākiem! Mēs nevarējām kļūt par cilvēkiem, mēs tikām ieskaitīti zemākā esamības kategorijā. Vai atceries? Vai atceries likumus? Tu vienmēr runā par likumiem.” Šie saprāti pieprasa taisnīgumu un neļauj mums atgriezties. Un, ja Dievs mēģinātu paņemt mūs atpakaļ pie Sevis, tad, kā teikts Almas grāmatā, viņi pārstātu Viņu godāt un Viņš PĀRSTĀTU BŪT DIEVS!! Tāda ir mācība.
Ko tad mums darīt? Ko mums darīt? Almas gr. 34:11: „Tad nu nav neviena cilvēka, kurš var upurēt savas asinis, kas izpirktu citu grēkus.” Nav neviena cilvēka, kurš varētu izciest par otra cilvēka grēkiem, tāds ir likums. Likums saka, ka neviens cilvēks nevar izciest par otra grēkiem. Tas ir tas, ko saka mazie saprāti – „tāds ir likums.” Mirkli padomāsim, kādēļ tas ir tā. Ja es veiktu ļoti nopietnu pārkāpumu, vai mans brālis varētu par to mirt, lai apmierinātu šo auditoriju? Pat ja mēs mīlam viens otru un mans brālis saka: „Nē, neļaujiet viņu nogalināt, es miršu viņa vietā!” Vai jūs domājat, ka visi par to priecāsies? Nē, tas aizskar mūsu taisnīguma jūtas un arī visu mazo saprātiņu taisnīguma jūtas. Almas gr. 34:11 teikts, ka neviens cilvēks nevar mirt vai tikt sodīts par citu grēkiem, lai tas tiktu pieņemts par taisnīgumu.” Vai redzat? Pastāv taisnīguma prasības. Tieši tā rīkojās šie mazie saprātiņi: „Ir pastrādāts pārkāpums, viņi nevar atgriezties, Tēvs.” Vai saskatāt problēmu?
Un tagad palūkosimies uz ģeniālo risinājumu!
Dievi zina, ka šie mazie saprātiņi ir spējīgi uz līdzjūtību. Viņi ir līdzīgi mums. Saprāti ir spējīgi uz līdzjūtību. Tādēļ Izpirkšana balstās nevis uz likumu, bet gan žēlastību, kā teikts Almas gr. 34:15. Citiem vārdiem sakot, mēs mēģināsim piekļūt šiem mazajiem saprātiņiem, lai pārvarētu taisnīguma prasības. Kādā veidā? Mēs pārvarēsim taisnīguma prasības ar LĪDZCIETĪBU un ŽĒLASTĪBU, kā teikts Almas gr. 34:15. Dievi to noteikti īstenojuši jau pirms neskaitāmām mūžībām arī ar citām ģimenēm, tas ir modelis. Vai atcerieties, kas notika, kad tika izvēlēts Glābējs un pieteicās Jēzus? Sātans teica: „Vai zini, Tēvs? Tas viss ir ļoti vecmodīgi, tas vienkārši nav nepieciešams. Mēs varam apmierināt Visuma saprātus. Vienkārši ietērpsim mūsu bērnus trako kreklos un dabūsim cauri otrajam stāvoklim. Lūk, kādu lielisku ideju es esmu izdomājis! Man šķiet, ka esmu pelnījis saņemt par to atlīdzību, jo es visai ģimenei - visai cilvēces ģimenei - piedāvāju drošības garantiju. No Tevis es prasu vienīgi to, lai ģimene atteiktos no savas nebeidzamās pieķeršanās izvēles brīvībai. Tas būs nepieciešams tikai uz īsu brīdi. Mēs ietērpsim viņus trako kreklos, izvedīsim cauri otrajam stāvoklim, un tad neviens vairs nevarēs likt viņiem šķēršļus. Mēs nosūtām viņus lejā, viņi iegūst ķermeni, mēs neļaujam viņiem pārkāpt nevienu likumu un atvedam viņus atpakaļ. Tas ir tik vienkārši!”
„Nē!” atbildēja Tēvs, „tas nav tik vienkārši. Ar šādām metodēm, visa kosmiskā Visuma priekšā ienesot mūsu mūžīgajā Glābšanas plānā vardarbīgas metodes, izmantojot jebkāda līmeņa piespiešanu, tu nenovēršami sēj ... ko? Revolūcijas un sadalīšanās sēklas! Viss, kas ir Visumā, kustas saskaņā ar savu gribu. Tikai tā mēs varam izvairīties no revolūcijas.”
Tad Sātans teica: „Nu tad es sākšu revolūciju!” Un viņš to uzsāka. Es nebūtu pārsteigts, ja uzzinātu, ka Tēva patiesie sekotāji kādu laiku bija mazākumā un lielais vairākums saglabāja neitralitāti. Jēzus teica: „Tēvs, es paveikšu to saskaņā ar Tavu gribu, es izdarīšu to tā, kā tas vienmēr darīts. Mums būs zaudējumi, tas tiesa, taču mēs saglabāsim brīvprātīgas iesaistīšanās principu, kā Tu vienmēr līdz šim esi darījis. Un es zinu, ka kādam būs jācieš, lai paveiktu Izpirkšanu, kas radīs šo līdzjūtību. Es to paveikšu.”
Mūsu starpā izcēlās liela nevienprātība, un atklāsme vēsta, ka karš debesīs patiesībā bija sanāksme, kur mēs liecinājām un cits citam teicām: „Tēva ceļš ir pareizais ceļš. Jūs nevēlēsieties pielietot piespiešanu. Ja sāksiet piespiest, kas noteiks, kur ir robeža? Lucifers mēģina sagrābt mūsu Debesu Tēva troni, tādēļ viņš vēlas iegūt godu. Šis virziens mums nesīs vienīgi sacelšanos un iznīcību.” Galu galā mūsu pusē nostājās divas trešdaļas. Es nebūtu pārsteigts, ja vīzijā atklātos, ka sākumā mūsu bija mazākums. Taču beigu beigās mūsu pusē nostājās divas trešdaļas, bet atlikusī trešdaļa nolēma paļauties uz „drošības garantiju”. Viņi negribēja riskēt kopā ar mums.
Labi, bet kā tad īsti darbojas šī Izpirkšana? Pievērsiet uzmanību tam, kā darbojas šis princips. Jūs esat saprāts un jūs esat spējīgs uz tādu līdzcietību un līdzjūtību, ka pārstājat pieprasīt katru drupatiņu, kas jums pienākas saskaņā ar likumu. Vai esat to ievērojuši sevī? TAS DARBOJAS!
Galvenais ir nākamais princips. Viņiem (saprātiem) nepieciešama bezgalīga persona, kāds, kas, kā teikts Almas gr. 34:10, ir bezgalīgi mīlēts. Bezgalīgi mīlēts nozīmē, ka visi viņu mīl un atzīst. Te nu ir gars, kas ir tik augstu attīstīts, ka kalpo par Debesu Augstākā prezidija pirmo padomnieku. Viņš ir tik augstu godājams, ka tad, ja Tēvs vēlas, lai kaut kas tiktu padarīts, Viņš runā ar šo personu un tas visiem saprātiem pasaka, ko darīt, tādēļ Viņš ir pazīstams kā VĀRDS. Viņš ir tas, caur kuru tiek pavēstīti Dieva vārdi. Visi viņu mīl un ciena, tāpat kā Tēvu. Un mēs uzticam šo uzdevumu Viņam. Viņu bezgalīgi mīl. Viņš nonāks uz otro stāvokli, nodzīvos nevainojamu dzīvi bez neviena pārkāpuma, lai varētu atgriezties pie Tēva, un, kamēr darbosies cilvēces ģimenes labā, Viņš izjutīs tik briesmīgas ciešanas, ka mazie saprātiņi visā Visumā būs sašutuši. Viņa izjustās ciešanas bija tik briesmīgas! Viņi Viņu mīlēja. Kā teikts Mormona Grāmatā, pat zemes elementi nevarēja to izturēt, tie tricināja zemi, līdz visa tās ziemeļpuse mainīja savu izskatu. Elementi vaidēja, redzot, kādām briesmīgām mokām tiek pakļauts tas, kuru viņi mīl. Taču tas viss notika saskaņā ar Ieceri. Tāda bija Jēzus Kristus misijas būtība. Viņā ciešanas bija tik lielas, ka tad, kad Viņš nāks un lūgs par tiem, kas darījuši labāko, ko spēj (to sauc par grēku nožēlošanu), šie mazie saprātiņi teiks: „Nu, saskaņā ar taisnīgumu viņi nedrīkstētu atgriezties, taču, ja Tu to vēlies, tad pēc visa tā, ko esi izcietis viņu dēļ ... labi, viņi var doties augšup.” Tā tad arī ir Izpirkšana.
Ieklausieties praviešu balsī, kas dzirdama Alma gr. 34:15! Šie pravieši saprata un plaši sludināja šo mācību, ko mēs savā Baznīcā, šķiet, tikpat kā vairs nesludinām. Ieklausieties šajā paziņojumā: „Un tā Viņš nesīs glābšanu visiem tiem, kas ticēs Viņa Vārdam; šis ir Viņa pēdējā upura nolūks – īstenot žēlastības pilnību.” Kādu žēlastību? Žēlastības pilnību. Kā žēlastības? Mūsu Debesu Tēvs pret mums vienmēr ir izjutis žēlastību. Tas taču ir Viņa Plāns! Mums tā Viņā nav jārada. Mums tā jārada tajos, kas pieprasa taisnīgumu: „Tēvs, viņi ir grēkojuši, viņi nav cienīgi saņemt Dieva godu.” Tie mums ir jāmudina uz žēlastības pilnību, kas pārspēj taisnīgumu jeb taisnības prasības „un dod cilvēkiem iespēju, lai tiem varētu būt ticība grēku nožēlošanai. Un tā žēlastība var apmierināt taisnības prasības un ieskauj tos drošībā savās rokās, kamēr tas, kas neizmanto ticību grēku nožēlošanai, ir pilnībā pakļauts taisnības prasību likumam; tādēļ tikai priekš tā, kam ir ticība grēku nožēlošanai, tiek īstenota lielā un mūžīgā pestīšanas iecere.”
Pievērsīsimies M&D 45:3 un ieklausīsimies, ko šajā sakarā saka Glābējs: „Uzklausiet to, kas ir aizstāvis Tēva priekšā, kas aizstāv jūsu lietu Viņa priekšā – sacīdams: Tēvs, redzi Tā, kurš nav darījis grēku, pie kura Tev labs prāts, ciešanas un nāvi; redzi Tava Dēla asinis, kas tika izlietas, Tā asinis, kuru Tu atdevi, lai Tu varētu tikt pagodināts; tādēļ, Tēvs, saudzē šos Manus brāļus ...” Pievērsiet uzmanību Viņa vārdiem! „Saudzē šos manus brāļus, kas tic Manam Vārdam ...” Viņš nelūdz par tiem, kas netic. Viņš to nevar, tas nav ļauts, tas būtu pret taisnīgumu. „ Saudzē šos manus brāļus, kas tic Manam Vārdam, lai viņi varētu nākt pie Manis un tiem būtu mūžīgā dzīve.” Un Debesu Tēvs to var, nepārstājot būt par Dievu. Pateicoties kam? Žēlastībai!
Es vēlētos sniegt piemēru tam, kā tas darbojas. ASV Pilsoņu kara laikā kāds 19 gadus vecs kareivis sardzes postenī aizmiga. Visa Ziemeļu armijas vienība šajā noteiktajā sektorā tika noslaucīta no zemes virsmas. Viņš zaudēja daudzus labākos draugus, un tas viss tādēļ, ka viņš aizmiga un pretinieks negaidīti uzbruka tieši šim aizsardzības spēku flangam. Viņš šajā kaujā izdzīvoja un kara tribunālā tika nosodīts uz pakāršanu par nevērīgu attieksmi pret saviem kareivja pienākumiem – gulēšanu sardzes laikā. Tāds bija kara laika likums. Nāves spriedums un rīkojums par tā izpildi nonāca uz prezidenta Linkolna galda, un viņš gatavojās to parakstīt. Daudzi vērtīgi vīri gāja bojā, jo deviņpadsmit gadus vecais kareivis aizmiga sardzes laikā. Taču tad ar prezidentu Linkolnu sazinājās maza, veca sieviņa. Šī māmuļa prezidentam Linkolnam teica: „Pirms uzsākās karš, man bija vīrs un seši dēli. Sākumā es zaudēju vīru, un tad gāja bojā mani dēli – pieci no sešiem. Man ir palicis vairs tikai viens dēls, un viņu taisās nonāvēt par nevērīgu attieksmi pret saviem pienākumiem. Viņš jūtas briesmīgi par nodarīto. Viņš zina, ka ir pelnījis mirt, prezident Linkoln! Taču es padomāju, ka, ņemot vērā jums piešķirtās konstitucionālās tiesības apžēlot, jūsu sirds varētu atmaigt un jūs atļautu man saglabāt to, kas atlicis no manas ģimenes ... manis dēļ.” Prezidents Linkolns atbildēja: „Jūsu dēļ es apžēlošu jūsu dēlu. Es lūdzu Dievu, lai viņš karā izdzīvotu un būtu jums par svētību visa mūža garumā!”
Vai redzat, kā darbojas līdzcietība? Tā pilnībā pārspēj taisnības prasības. Un šajā gadījumā, uzzinot par mazās māmuļas lūgumu, neviens prezidentam Linkolnam nepārmeta apžēlošanas tiesību izmantošanu. Un tā notiek arī ar visiem mums.
Un tagad es apstāšos uz kādu mirkli, lai pajautātu: „Kā jūs domājat, kas ir saprāts? Kas ir saprāts?” Patiesību sakot, mēs to īsti nezinām. Tā ir kaut kāda brīnišķīga, maza, mūžīga esamība, kas apzinās sevi, sakot: „Es esmu”. Jūs šeit redzat mani – Kleonu Skauzenu, kurš klusējot un ar cieņu zaudējis visus savus matus. Bet no tā, ko jūs tagad redzat, es diezgan drīz ceru atbrīvoties. Es varu diezgan labi noteikt, kur atrodas mans mazais „es esmu”, kas eksistējis vienmēr. Es pieskaros savam zodam, un tas ir ārpus un zem manis. Aizveriet acis un pieskaraties savai labajai ausij! Vai tas esat jūs? Vai tas ir pa labi no jums? Vai pamanījāt? Uzlieciet roku uz sava galvvidus. Vai tas esat jūs vai kaut kas virs jums? Vai nav interesanti? Pastiepiet savu roku un paskatieties uz pirkstiem. Vai tas esat jūs? Vai arī tas ir ļoti, ļoti, ļoti tālu no jums? Kā redzat, „es esmu” ir mūsos iekšā, tur atrodas valdnieka tronis. Vai vēlaties zināt, kas ir saprāts? Lūk, kur tas ir, tas esat jūs! Un jūs esat viens no ļoti attīstītiem saprātiem. Jūs esat tik attīstīts, ka viens no jūsu brāļiem šajā attīstības līmenī domāja, ka ir tikpat gudrs kā Tēvs un mēģināja sagrābt Viņa valstību. Citiem mazajiem saprātiņiem tas pat neienāktu prātā. Tēvs mūs ir pacēlis tik augstu! Cik aizgrābjoši ir atrasties šeit, uz Zemes! Lai mūs šurp atvestu, bija vajadzīgas neskaitāmas mūžības. Un katrs no mums ir tik vērtīgs! Mūsu Debesu Tēvs saka: „Ja redzat, ka viens no viņiem cenšas tikt uz augšu un krīt atpakaļ, no jauna mēģina tikt uz augšu un atkal krīt atpakaļ, darbojaties ar viņu un, ja nepieciešams, piedodiet 70x7 reizes.” Kamēr vien viņš cenšas, neatmetiet ar roku, pabīdiet viņu uz augšu! Galu galā mums var izdoties tikt līdz augšai. Kas zina? Iespējams, mūsu priekšā veidojas vēl viens Alma.
Pievakarē viņi devās pēdējās vakariņās. Viņi ēda Pashā jēru. Jēzus palūkojās uz saviem divpadsmit apustuļiem un teica: „Viens no jums mani nodos.” Pēteris teica Jānim: Tu Viņam esi vistuvākais, pajautā Viņam, kurš tas būs!” Un mīļotais Jānis jautāja: „Mans Kungs, kurš?” Glābējs pačukstēja: „Tas, kuram es maizi mērcējis došu.” Un Viņš paņēma gabalu maizes, iemērca, pasniedza Jūdam Iskariotam un teica: „Jūda, lai ko tu taisies darīt, nekavējies!” Jūda piecēlās un izgāja. Diezin vai viņš nojauta, ka, iespējams, Jēzus nojauš. Mēs nezinām, bet domājam, ka viņš nenojauta. Viņš jau bija saņēmis 30 sudraba gabalus, viņš jau bija piekritis nodot Kristu. Viņš izgāja un aizgāja tikties ar pilsētas vecajiem. Un kā teikts Svētajos Rakstos, Jēzus kļuva ļoti nomākts, Viņš piecēlās un noskaitīja to skaisto Augstākā priestera lūgšanu, kas atrodama Jāņa evaņģēlija 17. nodaļā, kurš Viņš Tēvam lūdz: „Svētī viņus, Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos.” Un Viņš teica: „Svētī arī tos, kas caur viņu vārdiem Man ticēs, kuri nav Mani redzējuši, lai arī viņi ir viens, lai mēs visi būtu viens. Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens.” Viņš izteica šo lūgšanu lielākajās ciešanās un mokās. Pēc tam Viņš teica: „Iesim, Man jālūdz!” Un tā viņi no tās pilsētas daļas, kur dzīvoja trūcīgie (mēs pieņemam, ka tas notika tieši tur), devās pāri tempļa laukumam, ārā pa zelta vārtiem uz pilsētas austrumu pusi, lejup pāri Kidronas strautam un augšup uz Eļļas kalna virsotni. Bija jau tumšs, un, tur ierodoties, Jēzus teica, lai astoņi no Viņa mācekļiem paliek pie vārtiem. Kopā ar Pēteri, Jēkabu un Jāni Viņš devās uz dārzu, lūdza tiem būt modriem un devās vēl augstāk pa kalna nogāzi uz birzi. Acīmredzot vienīgi Jānis palika nomodā un dzirdēja, kā Viņš nokrīt pie zemes un lūdz: „Aba, Tēvs! Tu spēj visu. Ņem šo biķeri no Manis! Tomēr ne ko Es gribu, bet ko Tu gribi.” Viņa vārdi būtībā bija: „Tēvs, Tu esi Dievs, Tu esi visvarens, Tev viss ir iespējams. Neliec Man iet tam cauri! Mēs varētu to atrisināt citādi.” Eņģelis, kas atnāca, lai Jēzum kalpotu, noteikti paskaidroja ko tādu, ko Viņš bija aizmirsis – Viņš bija aizmirsis Savu pirmszemes dzīvi. VIŅŠ BIJA DZIMIS, LAI CIESTU UN MIRTU!
Lai gan mūsu rīcībā nav šīs vēsts, es nebūtu pārsteigts, ja eņģelis noteikti un nešaubīgi būtu pateicis kaut ko līdzīgu šim: „Ak, Jehova, Tu, Dieva Dēls, Tev tas nav jādara, ja Tu to nevēlies. Taču Tev jāzina, ka, ja Tu neizpildīsi Savu uzdevumu, Tēvs zaudēs ne vien šo ģimeni – visu šo ģimeni – bet arī visu radību, kas ar to saistīta. Planētas, augi, dzīvnieki – viss, ko Tu ar Savām rokām esi radījis, tiks zaudēts un atgriezīsies haosā un ārējā tumsībā, no kuras nācis.” Tādēļ, kad eņģelis beidza savu vēsti, Jēzus teica: „Tad lai notiek Tavs prāts!” Un Viņš pārklājās asins lāsēm. Viņa dzīvības spēka kanāli vairs nespēja saturēt šo plūsmu un tā spiedās cauri sviedru dziedzeriem uz Viņa ādas lielu asins lāšu veidā. Cik gan intensīva bija tā brīža agonija! Ne jūs, ne es to nespētu izturēt. Mums nav ne mazākās nojausmas, cik tas bija briesmīgi. Jēzus sniedz mums nelielu ieskatu, kā tas bija, Mācībā un Derībās 19:15-19, kur Viņš saka: „Tādēļ Es pavēlu tev nožēlot grēkus – nožēlo, lai es nesistu tevi ar Savas mutes rīksti un ar Savām dusmām, un ar Savu niknumu, un tavas ciešanas nebūtu smagas – cik smagas, tu nezini, cik skaudras, tu nezini, jā, cik grūti būs paciest, tu nezini. Jo lūk, Es, Dievs, esmu izcietis tās par visiem, lai viņi varētu neciest, ja tie nožēlos grēkus; bet, ja viņi nenožēlos grēkus, viņiem nāksies ciest tāpat kā Man; šīs ciešanas lika Man, tieši Dievam, lielākajam no visiem, trīcēt aiz sāpēm un asiņot katrā porā, un ciest gan miesā, gan garā – un gribēju, lai Es varētu nedzert to rūgto biķeri, un izvairīties – tomēr, gods lai ir Tēvam, un Es baudīju to un pabeidzu Savus sagatavošanas darbus cilvēku bērniem.”
„Vai jūs to tagad pieņemsiet? Vai ļausiet man nomazgāt jūsu grēkus? Es to varu. Ja vien jūs būsiet pietiekami paklausīgi, lai nožēlotu grēkus, Gars jūs attaisnos un Es jūs iesvētīšu. Esmu to paveicis jūsu labā. Nāciet pie Manis!”
Pēc tam atnāca Jūda ar kareivjiem, un Jēzus dzirdēja viņu tuvošanos. Viņš nokāpa lejup un atrada Savus mācekļus cieši aizmigušus. Mēs nezinām, kas vēl tobrīd notika (arī Jānis bija aizmidzis, viņš bija noguris). Jūda nāca tuvāk Jēzum. Bija nakts, un viņiem bija lāpas. Viņi bija redzējuši Jēzu tempļa laukumā, bet tagad bija nakts. Viņi gribēja būt droši, ka noķers īsto, jo, līdz ko viņi kādu sagrābs, pārējie aizbēgs. Tādēļ Jūda pienāca pie Jēzus, apskāva Viņu un teica: „Esi sveicināts, rabi!” Glābējs palūkojās uz Viņu un vaicāja: „Jūda, vai tu skūpstīdams nodod Cilvēka Dēlu?” Kareivji sāka kliegt: „Grābiet viņu! Grābiet viņu!” un visi aizbēga kur kurais. Tur bija kāds zēns, kas, tik tikko pamodies, skrēja Glābēju brīdināt. Šķiet, ka tas bija mazais Jānis Marks, jo viņš vienīgais to piemin savā evaņģēlijā. Mazs, segā satinies zēns, kas atskrējis brīdināt Glābēju. Iespējams, viņš bija redzējis kareivju ierašanos (tas ir tikai pieņēmums). Tā vai citādi, visi mācekļi aizbēga, taču mazais zēns palika, nezinot, ko iesākt. Viņi jau bija sagrābuši Glābēju, laikam jau zēns bija atskrējis par vēlu. Kareivji viņu sagrāba, taču viņš izrāvās no segas, atstājot to viņu rokās, un pazuda nakts melnumā. Domājams, ka tas bija Marks. Tas bija mazais Jānis Marks, un mēs domājam, ka viņš bija nācis brīdināt Glābēju.
Pēc tam Glābējs tika aizvests uz Annas namu un mēs visi zinām, cik briesmīgu nakti Viņš tur pavadīja. Jūs noteikti atceraties Pētera trīskārtējo noliegumu. Pēteris bija pārbijies, viņš nekad sev nepiedos šos noliegumus. Nākamajā rītā Sinedrija priekšā notika pretlikumīga tiesa. Viņi nevarēja Jēzu nonāvēt bez Pilāta piekrišanas, tādēļ Viņu aizveda uz Antoniju – lielu cietoksni, kas tā nosaukts par godu Markam Antonijam un atrodas pa labi no tempļa laukuma. Un tieši šajā atklātajā laukumā viņi nodeva Jēzu Pilāta rokās.
Pilāts centās mīkstināt cilvēku sirdis, liekot Jēzu šaustīt un uzliekot Viņam galvā ērkšķu kroni. Asinis lija pār Viņa seju, visas Viņa drēbes piesūcās asinīm, un Pilāts izveda Viņu pūļa priekšā, sakot: „Redziet, kāds cilvēks!” Bet viņi bļāva: „Sit Viņu krustā (ar to nepietiek), sit Viņu krustā!” „Atnesiet man ūdeni! Redziet, es mazgāju savas rokas nevainībā!” „Sit Viņu krustā!” Un viņi aizveda Jēzu, iedodot Viņam krustu, un Viņš nesa to, kamēr vien Viņa salauzītais ķermenis spēja paciest sāpes. Beigu beigās Viņš tika uzvests kalnā, ko sauc par Pieres vietu, Viņu pienagloja pie krusta un pacēla augšup. Abās pusēs Jēzum bija krustā sistie noziedznieki. Zeme tika satricināta un turpināja ik pa laikam ietrīcēties, un, lai gan bija pusdienlaiks, debess aptumšojās un līdz pulksten trijiem dienā bija tumšs. Tajā pašā laikā Amerikas kontinents un jūras salas sašutumā trakoja.
Tuvojoties nāvei, Viņš kliedza: „Man slāpst!” Viņi pacēla sūkli ar etiķi, tam vajadzēja nedaudz mazināt sāpes. Nāves agonijā Viņš palūkojās uz leju un teica: „Jāni, redzi, tava māte! Sieva, redzi, tavs dēls!” (acīmredzot Jāzeps tad jau bija miris). Viņa vārdi nozīmēja: „Jāni, parūpējies par manu māti, Mariju!” Bet apkārtējie Jēzu nelika mierā, mocīja un izsmēja: „Kāp no krusta zemē! Izdziedini sevi!” To visu mēs varam lasīt 22. psalmā, to visu redzēja Dāvids. Viņš pat zināja, ko tieši teikts Jēzus.
Agonija kļuva tikpat kā nepanesama, tuvojās krēsla un viņi taisījās lauzt mocekļu lielus, lai tie ātrāk mirtu. Pēkšņi Jēzus palūkojās augšup un izsaucās: „Ēli, Ēli, lamā zabahtani? Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” Dieva Gars bija šo cilvēku pametis, atstājot pavisam vienu karājamies pie krusta. Taču pēc pavisam īsa brīža Dieva Gars Viņu atkal piepildīja, lai teiktu: „Mans Dēls, Es esmu šeit! Mēs to paveicām!” Jēzus pacēla galvu un teica: „Viss piepildīts! Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās!” Un Viņš nomira.
Ar šo brīdi JĒZUS KĻUVA PAR KRISTU. Viņš paveica visu nepieciešamo, lai apmierinātu taisnības prasības, lai mēs varētu atgriezties. Viņš to paveica! Un, visā pilnībā izmantojot milzīgo spēku, ko Viņš bija ieguvis, pēc trim dienām un naktīm Jēzus atguva, augšāmcēla, šķīstīja un pagodināja Savu ķermeni. Cik gan saviļņojoši iztēloties, kā Marija Magdalēna nāk un atspiežas pret kapeņu sienu, zinot, ka kāds nozadzis Viņa ķermeni, domājot, ka tas, iespējams, varētu būt dārznieks, un, caur asarām redzot kādu tur stāvam, lūdz: „Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu Viņu esi licis, lai es Viņu dabūtu!” Un šis cilvēks atbild: „Marija!” Viņa palūkojas augšup un sauc: „Kungs!” Viņš saka: „Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva.” Un Viņš aiziet.
Tas tad arī ir Lieldienu stāsts.
Cik ļoti tonakt cieta mūsu Debesu Tēvs, kad Ģetzemenes dārzā, guļot uz lapām zem olīvkokiem, Viņa Dēls lūdza: „Aba, Tēvs! Tu spēj visu. Ņem šo biķeri no Manis!” Mūsu Debesu Tēva ciešanas bija tik lielas! Viņš vēlējās, lai vismaz viens no Viņa bērniem uz zemes zinātu, kā Viņš tonakt jutās. Tādēļ Viņš teica mūsu dižajam priekštecim Ābrahāmam: „Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem!” „Kādēļ? Visu mūžu man mācīts nepienest cilvēku upurus. Manu dēlu, kuram tu apsolīji, ka viņa pēcnācēji būs kā smiltis jūras malā? Man jānogalina manu vienīgo dēlu un mantinieku?! Un jāsadedzina?!” Un, nesakot Sārai ne vārda, Ābrahāms aizveda puisi, kuram tolaik visdrīzāk vēl nebija pat piecpadsmit, uz vienu no Morija zemes kalniem. Un Jozefs Flāvijs, kuram bija pieeja visām grāmatām, kas glabājās Templī, raksta, ka Ābrahāms savam dēlam esot teicis: „Mans dēls, bez īpašās Dieva svētības tavai mātei man tevis nebūtu. Un Dievs, kurš man tevi sūtīja, nu lūdz man sūtīt tevi atpakaļ. Ne slimības, kara vai vecuma rezultātā, bet gan kā ziedojumu Viņam no tava tēva rokas. Un tagad es sūtu tevi pie Viņa.” Viņš pacēla nazi. Ak, cik lielas bija šī tēva ciešanas! Un Mormona Grāmatā, Jēkaba gr. 4:5 ir teikts, ka tas tika darīts kā līdzība tam, ko juta Tēvs un Dēls. Tas tika darīts ar nolūku, lai vismaz viens cilvēks zinātu, kādas mokas un sāpes tēvs izcieta tonakt, kad Jēzus Ģetzemenes dārzā lūdza: „Aba, Tēvs! Tu spēj visu. Ņem šo biķeri no Manis!”
Tagad es noslēgšu savu runu. Jūs, iespējams, jau sākat saprast šo brīnišķīgo mācību, par kuras pamatiem priesterības sesijā runāja prezidents Kimbals: mācību par Visuma saprātiem, to faktu, ka Dievu par Dievu padara saprātu izrādītais gods un ka, ja Viņš zaudētu šo saprātu uzticību, Viņš pārstātu būt Dievs. Tās ir atjaunotā evaņģēlija pamatmācības. Un kādēļ gan mums nerunāt par Izpirkšanu vairāk, kā teikts Jēkaba gr. 4:12?! Mēs runājam par augšāmcelšanos, tad kādēļ ne par Izpirkšanu? Es domāju, jūs visi piekritīsiet, ka mēs parasti nerunājam par to, kas īsti ir Izpirkšanas pamatā. Mēs runājam par to kā par pierādītu faktu, ne reizi nemēģinot iedziļināties un teikt: „Debesu Tēvs, man šķiet, ka es vismaz nedaudz saprotu. Man šķiet, ka es saprotu.”
Nezinu, kādu iespaidu tas atstāj uz jums, taču man šīs zināšanas ir palīdzējušas iemīlēt savu Debesu Tēvu tā, kā nekad agrāk. Es esmu iemācījies mīlēt mūsu Glābēju Jēzu Kristu, kā nekad agrāk. Zināšanas par to, ko šie divi brīnišķīgie cilvēki darījuši manā un jūsu, mūsu bērnu un visas šīs pasaules iedzīvotāju labā, man palīdz saprast, ka bez viņu upura šī planēta, uz kuras mēs dzīvojam, un visas skaistās lietas, ar ko Viņi mūs svētījuši, tiktu iznīcinātas un zaudētas. Tāpēc es Viņus mīlu. Un es liecinu jums, brāļi un māsas, ka JĒZUS IR KRISTUS. Mums ir Debesu Tēvs, kas mūs mīl. Izpirkšana ir reāla. Izpirkšana ir efektīva. Izpirkšana darbojas. Mēs piedzīvosim augšāmcelšanos. Grēku piedošana ir iespējama. Lai arī mūsu grēki būtu sarkani kā asinis, ja mēs patiesi nožēlojam, mēs varam tikt atjaunoti un atvesti atpakaļ pie mūsu Debesu Tēva tīri kā balts sniegs. (Jesajas 1:18.) Es lūdzu mūsu Debesu Tēvu, lai Viņš mums palīdzētu Viņu nepievilt, lai mēs nenodotu Kristu, lai mēs būtu labi misionāri un izplatītu šo lielisko ziņu savu kaimiņu vidū! Es lūdzu, lai mēs būtu Izpirkšanas un Jēzus Kristus atjaunotā evaņģēlija cienīgi! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
Runa Angliski (in English)
Runa Krieviski
No comments:
Post a Comment